Civilprocesa likuma grozījumi saistībā ar drošības naudas regulējumu

Ar grozījumiem Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) 4. nodaļā "Tiesāšanās izdevumi" šī nodaļa tiek papildināta ar jaunu regulējumu, ietverot tajā drošības naudas institūtu. Lai arī drošības nauda civilprocesā ir pazīstama krietni sen. Jau CPL pamatredakcijā, kura tika pieņemta 1998. gada 14. oktobrī, sākotnēji tika paredzēta drošības naudas iemaksa gadījumā, ja tiek iesniegta kasācijas sūdzība (CPL 458. pants), un pārsūdzot ar blakus sūdzību Senātā apgabaltiesas vai tiesu palātas noteiktus lēmumus (CPL 449. pants), taču vēlāk, ar 2018. gada 15. janvāri, drošības naudas iemaksa tika noteikta arī par visu veidu blakus sūdzībām. Lietu jaunā izskatīšanā sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem drošības naudas iemaksa tika noteikta ar 2016. gada 13. jūliju. Tādējādi ir redzams, ka drošības naudas regulējums un apmēri līdz 2021. gada 20. aprīļa grozījumiem ir atradušies CPL dažādos pantos, atsevišķi regulējot tās piemērošanu noteiktos gadījumos, ja tiek realizētas attiecīgās procesuālās darbības. Pārnesot drošības naudas regulējumu uz Tiesāšanās izdevumu nodaļu, tiek noteikta drošības naudas kā civilprocesuāla tiesību institūta vieta, iekļaujot to noteiktā sistēmā. Lai arī šie grozījumi tiek minēti kā tehniski grozījumi,² tomēr tos tā vērtēt nevar. Šie grozījumi noteic drošības naudas iekļaušanu tiesāšanās izdevumos un izdala tos kā atsevišķu tiesāšanās izdevumu grupu ar savām likumsakarībām un noteikumiem.

Līdz šo grozījumu veikšanai tiesību doktrīnā pastāvēja pretējs viedoklis – drošības nauda netika saistīta ar tiesāšanās izdevumiem, bet gan tika uztverta kā sods par nepamatoti iesniegtu sūdzību.³ Drošības naudas sodošā funkcija saglabājas arī pēc to ietveršanas tiesāšanās izdevumos, kura savā ziņā ir raksturīga visiem tiesāšanās izdevumiem, jo, noraidot prasību, vienlaikus prasītājs zaudē tiesības uz samaksāto tiesas izdevumu un ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzināšanu. Savukārt, apmierinot prasību, rodas atbildētāja pienākums atlīdzināt prasītāja taisītos tiesāšanās izdevumus. Līdz ar to var secināt, ka tiesāšanās izdevumiem piemīt ne tikai kompensējošā funkcija – daļēji nosegt ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus valstij, bet arī preventīvā funkcija, atturot personas no nepamatotām prasībām⁴ vai atbildētāja nepamatotiem iebildumiem. Taču, to ignorējot, personai ir jānosedz pretējās puses taisītie izdevumi saistībā ar tiesvedību un šādā veidā izpaužas sodošā funkcija.

Atšķirībā no citām tiesāšanās izdevumu grupām drošības naudas iemaksa tiek paredzēta par noteikta veida sūdzību iesniegšanu un pieteikumu par lietu jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, kad civilprocesuālās tiesiskās attiecības veidojas starp noteiktu lietas dalībnieku (biežāk vienu no pusēm) un tiesu. Tādējādi šī izdevuma raksturīgā pazīme ir, ka drošības naudu nevar prasīt atlīdzināt no pretējās puses, kuras labā spriedums tiek taisīts, pat ja maksātājs, iesniedzot attiecīgo sūdzību, šo drošības naudu ir pazaudējis, jo šī sūdzība tika noraidīta.

Saistībā ar drošības naudas ietveršanu tiesāšanās izdevumos un ņemot vērā, ka drošības nauda ir tikai un vienīgi attiecīgās personas, kura veica tās iemaksu, tēriņš, ja sūdzība ir iesniegta nepamatoti un noraidīta, šo faktoru likumdevējs ir ņēmis vērā attiecībā uz tiesāšanās izdevumu sadali, taisot spriedumu laulības šķiršanas lietā. CPL 242. panta 3. punkts ir papildināts ar noteikumu, kurš noteic, ka tiesāšanās izdevumu sadale starp pusēm neattiecas uz drošības naudu.