Pēdējo desmit gadu laikā informācijas tehnoloģiju drošības incidentu ietekme uz uzņēmējdarbību ir ievērojami pieaugusi. Tostarp ik gadu palielinās šifrējošo izspiedējvīrusu uzbrukumu skaits.¹ Izspiedējvīrusi nelikumīgi piekļūst upura informācijas tehnoloģiju sistēmai un izmanto šifrēšanu, lai liegtu upurim piekļuvi paša informācijai, pieprasot izpirkuma maksu par piekļuves atjaunošanu. 2017. gadā izspiedējvīruss NotPetya paralizēja multinacionālus uzņēmumus, tostarp "Maersk", "Merck", "TNT Express", "Saint-Gobain", "Mondelēz", "Reckitt Benckiser" un citus, nodarot vairāk nekā desmit miljardu ASV dolāru zaudējumus.² NotPetya kaitējuma mērogs skaidri parāda, ka drošības incidenti rada ļoti nopietnus draudus uzņēmējdarbības infrastruktūrai,³ apdraudot uzņēmumu spēju izpildīt līgumsaistības un aktualizējot cita starpā civiltiesiskās atbildības jautājumus. 2021. gada februārī šifrējošo vīrusu uzbrukumu piedzīvoja divas slimnīcas Francijā.⁴ Savukārt Latvijā 2021. gada janvārī šifrējošā vīrusa Sodinokibi uzbrukumā cieta dzīvojamo māju pārvaldīšanas uzņēmumi.⁵

Izspiedējvīrusa NotPetya uzbrukumā smagi cietušais "Maersk" daudziem klientiem atlīdzināja papildu izdevumus par kravu piegādi, taču loģistikas uzņēmumi, kuru bizness bija atkarīgs no "Maersk" piederošajiem termināļiem, ne vienmēr tika pie tik labas izturēšanās, un aplēses par kravas pārvadājumu uzņēmumu neatlīdzinātām izmaksām bija desmitos miljonu.⁶ Kiberdrošības eksperti ir vienisprātis, ka tādi uzbrukumi kā NotPetya varētu notikt atkal.⁷

Rakstā autore analizēs, vai kiberuzbrukumi un informācijas tehnoloģiju drošības incidenti var tikt uzskatīti par nepārvaramas varas apstākļiem.

Rakstā tiks apskatīta atšķirība starp kiberuzbrukumiem un drošības incidentiem, sniegts nepārvaramas varas principa raksturojums starptautiskajās privāttiesībās, Latvijas civiltiesībās un tiesu praksē, apsvērts, vai kiberuzbrukumi varētu tikt uzskatīti par spēka lietošanu, bruņota konflikta vai karadarbības operācijām starptautisko publisko tiesību izpratnē.