Lietotā metodoloģija – aprakstoši atspoguļots normatīvais regulējums, vēsturiski demonstrēta izstrāde un plānošanas doktrīna, induktīvi veikti slēdzieni par prioritārajām tiesiskajām interesēm, juridiski tehniski izvērtētas pilnveidošanas iespējas. Lietotais instrumentārijs – nacionālie normatīvie akti un starpdisciplinārā doktrīna, ieskaitot politoloģiju, jurisprudenci un vadības zinātnes. Pētījuma objekts ir politikas plānošanas tiesības, priekšmets ir publisko iepirkumu regulējums. Raksts sastāv no ievada, trīs nodaļām un kopsavilkuma tēžu veidā, kas atspoguļo autora patstāvīgo pieredzi,⁵ izpēti un ne tikai juridiskus, bet arī socioloģiskus un tiesībpolitiskus argumentus. Lietotā terminoloģija saprotama vispārējā izpratnē, ciktāl nav norādīts citādi. Atslēgas vārdi: publiskie iepirkumi, sabiedrības pārvalde, politikas plānošana, atgriezeniskā saite. Papildus publicētam rakstam būs pieejams arī videokomentārs⁶ un sagatavots klausāmraksts lejupielādei⁷ ar t.s. radošās komūnas licenci.⁸ Rakstā autors tiesībpolitiski secina, ka publisko iepirkumu jomas saturiskie trūkumi apliecina vajadzību politikas plānošanas un izstrādes atgriezeniskajā saitē piemērot t.s. Hanlona asmens principu,⁹ neattiecinot ļaunus nodomus uz to, ko viegli izskaidrot ar muļķību. Pretēji Bismarkam piedēvētajam aforismam¹⁰ autors arī iesaka, ka būtu savstarpējs ieguvums vispārīgi vienkāršot un padarīt atklātāku politiskās plānošanas "desu" izstrādi.

1. Publisko iepirkumu nozīme un elastība īpašos apstākļos

Publisko iepirkumu legāldefinīcijas trūkums ļauj tos šī raksta vajadzībām raksturot kā sabiedrības pārvaldē nepieciešamās iegādes. Ar iemaņu privātumu rakstā jāsaprot situācija, kurā nav vienotas mērauklas amatpersonu spējām kādā jomā. Tāpat kā, piemēram, grāmatvedība, jurisprudence, lietvedība u.c., arī publiskie iepirkumi ir katras publiski finansētas institūcijas pamatdarbību atbalstošā funkcija. Atzinīgi vērtējamas individuālu augstskolu iniciatīvas piedāvāt vismaz izvēles priekšmetus,¹¹ tomēr Latvijā profesijai joprojām nav ne profesionālās izglītības programmas, ne standarta.¹² Tādējādi praksē vismaz retoriski rodas jautājumi: vai amatpersona, kas aizrāda par nepareizi izdarīto iepirkumu, pati spētu izdarīt pareizi? Turklāt vai pēc tam spētu sasniegt mērķi pēc būtības, laicīgi nodrošināt sabiedrības pārvaldes uzdevumus u.tml.?

Neskaitot, piemēram, mobilizācijas atliktās piegādes¹³ vai pamatdarbību paralizējošu avāriju,¹⁴ pasūtītājiem nav būtiski specializēti mehānismi publiskajiem iepirkumiem īpašos tiesiskajos režīmos vai individuālos apstākļos.