Nodokļu nenomaksa raksta kontekstā tiks apskatīta kā varbūtēja hipotētiska iespēja, kuru balstīšu uz turpmāk izklāstītajiem argumentiem, Eiropas Savienības līmeņa normatīvajiem aktiem un Eiropas Savienības Tiesas gadu garumā izveidoto judikatūru, kuri ir saistoši arī Latvijai.

Lai sākotnēji hipotētiski būtu iespēja spriest par digitālā satura pakalpojumu sniedzēju iespējamu nodokļu nenomaksu, būtu veicama digitālo pakalpojumu lietotāju mērķauditorijas kontu profilēšana, paturot prātā, ka digitālā satura pakalpojumu lietotāji savu personas datu apstrādi digitālā satura pakalpojumu sniedzējam piedāvā bez maksas, nesaskatot (un pakalpojuma izmantotājam tas arī nebūtu jāsaskata, jo viņa mērķis ir lietot to vai citu digitālo platformu) šajā procesā darījuma vērtību, kas kādā no digitālā satura pakalpojuma sniedzēja saimnieciskās darbības posmiem varētu no valsts puses tikt pakļauts, piemēram, pievienotās vērtības nodokļa maksāšanai (ne tikai).

Aplūkojot šo tematu, ir svarīgi saprast arī to, vai digitālo pakalpojumu sniedzēju komercdarbības modelis, reklamējot un piedāvājot digitālās platformas sniegtos pakalpojumus lietotājam kā bezmaksas pakalpojumu, ir/nav maldinošs attiecībā ne tikai pret pakalpojuma lietotāju, bet arī valsts nodokļu administrāciju. Šajā kontekstā būtu vērtējams gan komerciālās, gan līgumiskās attiecības starp konkrētu digitālo platformu, tās lietotāju un reklāmdevējiem, kuri izmanto dažādas digitālās platformas savu ekonomisko mērķu sasniegšanai.