Pavisam neilgu laiku – kopš 2021. gada 1. maija – ir spēkā Dzīvojamo telpu īres likums¹ (turpmāk – Īres likums). Šis likums aizstāja morāli novecojušo likumu "Par dzīvojamo telpu īri", kas bija spēkā no 1993. gada 1. aprīļa. Jauna likuma pieņemšana nenoliedzami saistīta ar nepieciešamību atbilstoši mūsdienu prasībām sakārtot izīrētāju un īrnieku tiesiskās attiecības. Dzīvojamās telpas īre ir viens no veidiem, kā nodrošināt ikvienam nepieciešamo mājokli. Lai uz īres līguma pamata nodibinātās tiesiskās attiecības būtu noturīgas, neradītu strīdus un nodrošinātu gan īrnieka, gan izīrētāja intereses, dzīvojamās telpas īres līgumam jābūt detalizēti izstrādātam, iespējami pilnīgi nosakot īres būtiskos nosacījumus.

Rakstā tiek analizēti Īres likuma 8. pantā paredzētie dzīvojamo telpu īres līguma obligātie noteikumi īrnieka un izīrētāja tiesību un pienākumu samērīguma kontekstā.

Dzīvojamās telpas īres tiesiskās attiecības un dzīvojamās telpas īres līgums

Nodibinot dzīvojamās telpas īres tiesiskās attiecības, tiek nodibinātas īrnieka tiesības par maksu lietot citai personai piederošu nekustamo īpašumu, kuru var lietot dzīvošanai. Īres likuma 3. pants noteic, ka "dzīvojamās telpas īre ir dzīvojamās telpas lietošanas tiesību nodošana citai personai par maksu". Tās ir saistībtiesiskas attiecības, kas tiek nodibinātas uz tiesīgi noslēgta līguma pamata. Līgums, pirmkārt, jau nozīmē pušu informētību par tiesībām un pienākumiem dzīvojamās telpas īres sakarā, otrkārt, apliecina pušu gribu noslēgt attiecīgo līgumu.

Dzīvojamās telpas īrei, neraugoties uz darījuma ekonomisko raksturu (ievērojot, ka par dzīvojamās telpas izīrēšanu tās īpašnieks saņem maksu), tomēr ir zināmas iezīmes, kas liecina par tās sociālajām funkcijām.