Pēc nacionālsociālistu sagrāves Otrajā pasaules karā vācu juristi attapās nepatīkama fakta priekšā: šīs valsts tiesu sistēma ar prūsisku disciplīnu un kā ieeļļots mehānisms no 1933. līdz 1945. gadam bija piemērojusi Hitlera režīma izdotos likumus, neskatoties uz to acīmredzamo netaisnīgumu. Lielākā daļa tiesnešu aiz ideoloģiskas pārliecības vai vienkārši karjerisma pēc šajā laikā bija arī kļuvuši par nacionālsociālistu partijas biedriem. Tikai pavisam nedaudzi bija centušies saglabāt uzticību Veimāras republikas demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem un tāpēc paši tika politiski vajāti, pazemināti amatos, atlaisti no darba vai pat tiesāti (jāatceras, ka nepatikšanas tobrīd bija garantētas katram, kurš izstāstīja sadzīvisku joku par Hitleru vai šaubījās par Vācijas uzvaru karā, nemaz nerunājot par atklātu pretošanos režīmam).

Neviens amatā esošs vācu tiesnesis šajā periodā savā spriedumā netika uzdrošinājies apšaubīt kādas normas konstitucionalitāti (piemēram, par ebreju īpašumu atsavināšanu valsts labā), neskatoties uz to, ka tieši vāciski runājošajā tiesību telpā 20. gadsimta 20. gados attīstījās likumdevēja konstitucionālās kontroles ideja. Turklāt vācu reiha tiesu sistēma izcēlās arī ar īpašu nežēlību – šai laikā tika piespriests ļoti liels daudzums nāves sodu, tai skaitā par sīkām zādzībām un citiem nebūtiskiem nodarījumiem, ar nāvi tika sodīti nepilngadīgie utt.

Kad pēckara Vācijā sākās mokošais denacifikācijas process, tiesneši, kuru liela daļa amatus saglabāja arī 50. un 60. gados, sevi attaisnoja ar tiesību pozitīvismu, proti, ar to, ka nacionālsociālistiskā režīma laikā ir tikai pildījuši savu profesionālo pienākumu – piemērojuši spēkā esošās rakstītās tiesību normas.

Šajā kontekstā mūsdienu tieslietu studentiem obligātā lasāmviela ir, iespējams, būtiskākais 20. gadsimta vācu tiesību filozofijas teksts – Gustava Radbruha īsi pēc kara, 1946. gadā, publicētais raksts par "likumisko netaisnību un pāri likumam stāvošajām tiesībām" (Gesetzliches Unrecht und übergesetzliches Recht), kurā viņš spriež par tiesiskās stabilitātes, lietderīguma un taisnīguma dilemmu, nonākot pie slavenās Radbruha formulas. Tā nosaka, ka tiesiskās stabilitātes vārdā tiesnesim ir jāpiemēro arī netaisnīgi un nelietderīgi likumi; tomēr, ja pretruna starp pozitīvo likumu un taisnīgumu sasniedz "neciešamus apmērus", tad likumam jāpiekāpjas taisnīguma priekšā; savukārt likums, kura mērķis jau tā pieņemšanas brīdī nav vienlīdzība, kas ir taisnīguma kodols, ir ne tikai "nepareizas tiesības", bet šādam likumam vispār nepiemīt tiesību daba.

Šonedēļ, 24. februārī, aprit gads, kopš Krievija, turpinot 2014. gadā aizsākto agresiju, ar visu savas kara mašīnas jaudu cenšas iznīcināt neatkarīgo Ukrainas valsti. Daudz tiek runāts par starptautiskajiem tribunāliem, kuros pie atbildības būtu jāsauc Putins un citi viņa autoritārā režīma vadītāji, kā arī kaujas lauka noziedznieki, Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavas utt. Par to sprieda, piemēram, arī Minhenes drošības konferencē pagājušanā nedēļā, klātesot vairāk nekā 40 valstu un valdību vadītājiem.

Vienlaikus gandrīz nepamanīta paliek Krievijas represīvā aparāta "mazo skrūvīšu", tai skaitā tiesnešu, atbildība. Piemēram, par nenormāli bargajiem sodiem, ko saņem katrs, kas Krievijā uzdrošinās paust nepatiku par uzbrukumu Ukrainai. Šobrīd tur var saņemt cietumsodu par sociālajos tīklos nospiestu "patīk" ikonu pie režīmam nevēlamas ziņas. Cilvēkiem atņem brīvību par plakātiem, uz kuriem rakstīts vārds "miers". Bet pret pazīstamākajiem opozicionāriem Krievijas tiesu sistēma izvērš atklāti sadistisku vajāšanu (Navaļnija daudzkārtējā "tiesāšana", mērdēšana karcerī utt.).

Laiks rādīs, vai Krievijā jebkad notiks denacifikācija un vai Radbruha formula tiks piemērota, vērtējot ne vien vācu, bet arī krievu fašisma režīma atbalstītājus, tai skaitā tiesnešus.