Tālajā 1913. gadā Henrijs V. Džesups (Henry W. Jessup) pauda atziņu, ka efektivitāte ir juridisko profesiju morāls pienākums. Šai tēzei noteikti var pievienoties, bet ar piebildi, ka diez vai vajadzētu izcelt tikai juridisko profesiju pārstāvjus. Proti, efektivitātei būtu jābūt jebkuras profesijas pārstāvja morālam pienākumam. Vienlaikus, protams, rodas jautājums – kā būt efektīvam savā profesionālajā sniegumā? Lai spētu atbildēt uz šo jautājumu, vispirms būtu jātiek skaidrībā ar to, kas ir efektivitāte un kādi kritēriji to raksturo. Un, kā izrādās, te sākas zināma jautrība, jo zinātnes aprindās nebūt nav vienprātības par šo šķietami vienkāršo jautājumu. Turklāt, lasot zinātniskos rakstus, nākas secināt, ka profesionālā efektivitāte ir saistīta ar ļoti daudziem aspektiem un šķautnēm, kurus nav iespējams aplūkot un iztirzāt vienā rakstā. Tādēļ raksta turpinājumā aplūkosim dažus pieturas punktus ceļā uz profesionālo efektivitāti, ļaujot katram pašam turpināt savas efektivitātes izpēti, jo profesionālā efektivitāte ir ceļš, kas ir ejams, nevis statisks stāvoklis.

Kas ir efektivitāte un kā to izmērīt?

Profesionālā efektivitāte pēdējās desmitgadēs ir piedzīvojusi zināmu slavas zenītu, turklāt pienākums rīkoties efektīvi pat ir ticis nostiprināts vairākās tiesību normās (piemēram, maksātnespējas tiesībās). Taču paradoksāli ir tas, ka efektivitātes kults tā arī nav sniedzis viennozīmīgu atbildi uz jautājumu – kas ir efektivitāte? Skaidrojumi un izpratnes par efektivitāti ir visnotaļ atšķirīgi, nereti pat galēji pretrunīgi. Vadošais koncepts ilgstoši ir bijis saistīts ar resursu maksimālu atdevi jeb vēlamā rezultāta sasniegšanu ar minimālu resursu patēriņu. Taču praktiskajā izpildījumā šāds koncepts nereti ir utilitārisma utopija, nevis reāli sasniedzams mērķis. Mēģinot ieviest saprāta noti, ir ticis apgalvots, ka efektivitāte prasa atrast līdzsvara punktu starp kvalitāti (sasniedzamo rezultātu), izmaksām un laiku.