Eiropas Cilvēktiesību konvencijā uzsvars ir likts uz pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, valsts pienākumi, iedzīvinot nacionālajās normās personas aizsardzību pret vardarbību ģimenē, ir balstīti šādās konvencijā nostiprinātās pamattiesībās: tiesības uz dzīvību (2. pants), spīdzināšanas aizliegums (3. pants), tiesības uz ģimenes un privātās dzīves neaizskaramību (8. pants) un diskriminācijas aizliegums (14. pants). Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka vardarbības ģimenē gadījumos situācijas ir jāvērtē plašākā sociālā kontekstā.¹

Jēkabpils gadījums izraisīja plašu rezonansi, bet diemžēl letāls iznākums nav retums ģimenes vardarbības gadījumos. Pētījumi parāda, ka vardarbība ģimenē skar visus sociālos slāņus, visas profesijas, reliģijas un kultūras. Stress, nabadzība, alkohola un narkotiku lietošana kā faktori var veicināt vardarbību, bet nav tās primārie cēloņi. Vardarbībai ģimenē ir tendence atkārtoties, un laikus neapturēta tā būs biežāka, kļūstot par uzvedības normu atsevišķās ģimenēs. To arī apstiprina Centrālās statistikas pārvaldes 2021. gadā veiktais pētījums par vardarbības izplatību Latvijā. Joprojām no vardarbības cieš katra trešā sieviete Latvijā. Dati liecina, ka parasti fiziskas vai seksuālas vardarbības gadījumā varmāka pret sievieti ir bijis vīrietis.²

Raksta mērķis ir pievērsties atsevišķiem problēmjautājumiem pagaidu aizsardzības pret vardarbību normu piemērošanā. Mazāk apskatīti tie aspekti, kas skar vardarbību ģimenē, kurā ir iesaistīti bērni, tie būtu pelnījuši atsevišķu rakstu. Tekstā ir iekļautas atsauces uz konkrētiem tiesu nolēmumiem. Taču, ņemot vērā, ka lēmumi skar lietas dalībnieku privāto un ģimenes dzīvi, tie ir anonimizēti, norādot tikai tiesu un gadu, kad lēmums ir pieņemts.

Vardarbības ģimenē jēdziens un pušu tiesisko attiecību atpazīšana

Civilprocesa likuma 30.⁵ nodaļā termins "vardarbība" un tā interpretācija ir saistīta ar vardarbību, kas izpaudusies esošā vai izirušā ģimenē, kā arī starp personām, kuras saista ģimeniskas (arī radniecības vai svainības) vai intīmas attiecības, vai ārpusģimenes aprūpes attiecības.³

Vardarbības ģimenē kontekstā terminam "ģimene" ir daudz plašāka nozīme nekā terminam "ģimenes dzīve" vai "laulība". Šajā ziņā angļu valodā lietotais termins domestic violence daudz precīzāk atspoguļo jautājuma būtību. Termins domestic violence ir attiecināms uz vardarbību, kas notiek kopdzīves/mājsaimniecības kontekstā, t.i., neatkarīgi no tā, vai attiecības ir vai nav oficiāli reģistrētas un vai varmāka un upuris dzīvo vienā dzīvesvietā.⁴

Arī Latvijas dokumentos par vardarbības novēršanu ietverta paplašināta ģimenes attiecību izpratne un norādīts uz noteicošo pazīmi – ģimenisko, tuvības vai emocionāla saikni starp upuri un vardarbības veicēju, kas pastāv patlaban vai ir pastāvējusi iepriekš un kas var nebūt saistīta ar pāra tiesisko statusu. Vardarbības ģimenē ap­stākļi atšķiras no citiem vardarbības veidiem – visbiežāk tā izpaužas kā maznozīmīgi vai viegli miesas bojājumi, tomēr tā ir atkārtota vardarbība, tai ir raksturīga varmākas un upura lomas nemainīšanās.⁵

Ņemot vērā paplašināto ģimenisko attiecību interpretāciju, arī iespējamo civiltiesisko strīdu loks ir plašs.