Latvijas Civilprocesa likumā vēsturiski¹ ir nostiprināta nepieciešamība, ceļot prasību tiesā, norādīt atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi.² Lai arī šim noteikumam ir izņēmumi, tomēr pirms prasības celšanas tiesā potenciālajam prasītājam būtu jāzina potenciālā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adrese. Kļūdainas vai neatbilstošas atbildētāja deklarētās dzīvesvietas norāde, kas atšķiras no Iedzīvotāju reģistrā norādītās adreses, ir pamats tiesai atteikt civillietas ierosināšanu atbilstoši Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 6. punktam.³

Prasība norādīt atbildētāja deklarēto dzīvesvietu sakņojas nepieciešamībā nodrošināt lietu sadali starp tiesām (noteikt lietas piekritību) un ievērot atbildētāja procesuālās tiesības saņemt dokumentus un informāciju no tiesas. Tomēr mūsdienu digitālajā laikmetā šī prasība saskaras ar jauniem izaicinājumiem. Oficiālās elektroniskās adreses (turpmāk – e-adreses) un E-lietas sistēmas ieviešana un arvien plašāka izmantošana aktualizē jautājumu par fiziskās (deklarētās) adreses nozīmi un praktisko nepieciešamību civilprocesa uzsākšanai.

Šā raksta mērķis ir izvērtēt deklarētās dzīvesvietas adreses nozīmi civilprocesā digitālajā laikmetā un piedāvāt iespējamos risinājumus tiesiskā regulējuma pilnveidošanai.

Deklarētās dzīvesvietas nozīme

Dzīvesvietas deklarēšanas likumā, kas ir spēkā kopš 2003. gada 1. jūlija, norādīts precīzs šā likuma mērķis – “panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību”.⁴ Lai arī vispārīgi tiek uzskatīts, ka deklarētajai dzīvesvietai nav jāsakrīt ar personas faktisko dzīvesvietu, tomēr Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3. panta pirmajā daļā norādīts, ka dzīvesvieta ir vieta, “kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot”.