Jau tradicionāli gada noslēdzošais žurnāla "Jurista Vārds" numurs ir veltīts administratīvā procesa jautājumiem. Vienlaikus šajā reizē tas iecerēts kā ievads nākamajam gadam, kad apritēs divdesmit gadi, kopš 2004. gadā darbu atjaunoja administratīvās tiesas.

Administratīvo tiesu atjaunošana iezīmēja pagrieziena punktu jaunas izpratnes veidošanā par valsti kā tiesību subjektu, kuram vara jāizmanto iedzīvotāju interesēs. Šodien ir pilnīgi pašsaprotami, ka privātpersonas, lai aizsargātu savas tiesības attiecībās ar valsti, vēršas administratīvajā tiesā. Tikpat pašsaprotami ir arī tas, ka valsts pārvalde sniedz savus pakalpojumus sabiedrībai, līdzsvarojot indivīda intereses un sabiedrības kopējās intereses. Divdesmit gados mēs visi kopā esam to paveikuši.

Administratīvā justīcija nodrošina demokrātiskas tiesiskas valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību, ievērošanu. Taču tās uzdevums ir arī nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts aizsardzību un tās saglabāšanu. Dažkārt privātpersonas, atsaucoties uz konstitūcijā garantēto tiesību un brīvību izmantošanu, vēlas panākt tādas rīcības akceptu, kas savā būtībā ir mēģinājums vājināt demokrātiskas valsts pamatus un apdraud valsts pamatvērtības. Piemēram, atsaucoties uz biedrošanās brīvību, mēģināts panākt, ka tiek reģistrēta biedrība, kuras statūtos norādītais mērķis ir legalizēt Latvijas valsts ģerboņa vai Latvijas valsts karoga zaimošanu.¹ Atsaucoties uz tiesībām uz vārda brīvību, mēģināts panākt tāda masu informācijas līdzekļa reģistrēšanu, kas vērsts uz kara propagandu.² Lūgts reģistrēt tautas nobalsošanai likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā", kura patiesais mērķis ir mazināt latviešu valodas nozīmi izglītības apguvē, tādējādi kopumā mazinot latviešu valodas – kā centrālā nacionālas valsts elementa – aizsardzību.³ Šie ir tikai daži administratīvajās tiesās izskatīto lietu piemēri, kas ilustrē konstitūcijā garantēto tiesību izmantošanu nolūkā vērsties pret pašā konstitūcijā aizsargātajām pamatvērtībām.

Valsts pārvaldes un tiesas pienākums ir reaģēt uz iespējamo apdraudējumu apsteidzoši. Kā uzsvēris Senāts, demokrātiskai valstij nav jānogaida, kamēr attiecīgās darbības, kas vērstas uz demokrātiskas valsts iekārtas likvidēšanu, būtu sasniegušas tādu līmeni, ka tās jau konkrēti destabilizētu un apdraudētu šo iekārtu.⁴ Tāpat Senāts ir atzinis, ka neviens – nedz tauta, nedz valsts institūcijas, nedz atsevišķa persona – nedrīkst izmantot savas Satversmē ietvertās tiesības nolūkā iznīcināt Latvijas valsti (tās identitāti) vai tās demokrātisko iekārtu.⁵

Mēs vairāk nekā trīsdesmit gadus varam lepoties ar mūsu valsts neatkarības atjaunošanu. Šajos gados esam veidojuši un lolojuši demokrātisku tiesisku valsti. Būsim modri personu tiesību un mūsu mīļās Latvijas tiesiskuma sardzē!

P.S. Autoru un redakcijas vārdā vissirsnīgākā pateicība Senāta Administratīvo lietu departamenta senatora palīdzei Līgai Dācei par ieguldījumu šā tematiskā žurnāla tapšanā.