Ievads

Ar jēdzienu “sazvērestības teorija” vai “konspirācijas teorija” tiek apzīmēts skaidrojums kādam reālam vai iztēlotam notikumam vai situācijai, kuru ir radījusi varenu un ietekmīgu cilvēku un/vai grupu ļaunprātīga un slepena sazvērestība. Šo jēdzienu arī lieto, raksturojot pārliecību, ka par kādām norisēm atbildīgas ir slepenas un spēcīgas organizācijas, kas kontrolē pasauli vai tiecas iegūt šo kontroli. Sazvērestības teoriju rašanās pamatā ir cilvēku aizspriedumi, zināšanu un pierādījumu trūkums, bailes. Plaši izplatītas ir arī mērķtiecīgi radītas sazvērestības teorijas ar nolūku radīt dezinformāciju, sekmēt propagandu, stiprināt kādu grupu ietekmi, radīt apdraudējumu un citus kaitējumus.

Visām konspirācijas teorijām raksturīgs sižets par kādu noslēpumu un slepenām darbībām, kuras veic sazvērnieki. Tajā tiek iekļauti arī pārliecinoši “pierādījumi”, kas apliecina šo slepeno darbību tīšu veikšanu. Tāpat sa­zvērestības teorijas veido tā sauktie argumenti par patiesības slēpšanu, izlikšanos, krāpšanos, kaitnieciskumu, par to, ka nekas nav tā, “kā izskatās”. Tajās pasaule lielākoties tiek redzēta striktā labā un ļaunā dalījumā. Sazvērestības teorijās klātesošs ir arī kāds grēkāzis, kas ir vainīgs notiekošajā. Konspirācijas meklējumu būtību veido centieni mazināt, ierobežot kādu reālu vai iztēlotu ļaunumu un to izskaidrot.¹ Sazvērestības teorijas mēdz dēvēt par mūsdienu mītiem, kas piedāvā mītisku pasaules redzējumu un patiesības. Daudzas aktuālas konspirācijas teorijas perfekti iekļaujas šā laika mītos par maģisko glābšanu (piemēram, redzot politiķus kā maģiskos glābējus) vai mītos par pasaules bojāeju (piemēram, par Covid-19 pandēmiju).²

Par sazvērestību teoriju “teorētiķiem” uzskatāmi gan to radītāji, gan visi patērētāji. Šo teoriju tapšanai un lietošanai ir vairākas motivācijas. Vispirms minama epistēmiskā motivācija, jo sazvērestības teorijas to izmantotājiem ļauj izskaidrot apkārtējo pasauli un notikumus, ko viņi nesaprot vai nespēj saprast. Būtiski ir eksistenciālie motīvi, jo sazvērestības teorijas ar piedāvātajiem skaidrojumiem neizprotamās, izmisuma un trauksmainās situācijās piedāvā notiekošā paredzamības un līdz ar to drošības sajūtu. Svarīga ir arī sociālā motivācija, jo sazvērestības teorijas labi kalpo piederības saišu stiprināšanai, pozitīva paštēla veidošanai un uzturēšanai, ņemot vērā, ka vainu par neveiksmēm un zaudējumiem iespējams uzvelt citiem, tostarp kādiem noslēpumainiem spēkiem.³

Lai gan sazvērestības teoriju vēsture ir tikpat ilga kā cilvēces vēsture, tomēr akadēmiskajā telpā 20. gadsimta 50. gados to ietekmes uz sabiedrību problēmas nozīmīgumu definēja ietekmīgais zinātnes filozofs Karls Popers (Karl Popper).

Viņš uzsvēra, ka sociālo zinātņu uzdevums ir zinātniski skaidrot sociālās parādības tā, lai mazinātu sazvērestības teoriju pastāvēšanu un ietekmi uz zinātnisko un publisko domu. Grāmatas “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki” (The Open Society and Its Enemies) otrajā izdevumā Popers piedāvāja apzīmējumu “sabiedrības sazvērestības teorija” kā opozīciju sociālo zinātņu piedāvātajām zināšanām par sabiedrību un rosināja, ka zinātniekiem ir jāatsedz arī cilvēku vai grupu slēptā un sazvērnieciskā iesaiste (ja tāda ir vai tāda ir iespējama) sociālo fenomenu rašanās procesā.