Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2023. gada sākumā Latvijā bija 1 miljons 883 tūkstoši iedzīvotāju, un no tiem 61,7 % – darbspējas vecumā (15–63 gadi).¹ No šī kopskaita, protams, ne visi ir iesaistīti nodarbinātībā, taču jebkurā gadījumā katram darba ņēmējam iepretim ir darba devējs, veidojoties tiesiskajām attiecībām, kas ir pakļautas speciālajam regulējumam. Tas ir pietiekami komplicēts, un uz to norāda arī plašā tiesu prakse. Salīdzinājumā ar citiem civiltiesību nozares institūtiem darba tiesībās diezgan regulāri ir pieejami normu piemērošanas prakses apkopojumi, sniedzot izvērstu pārskatu par tiesu praksē un Senāta nolēmumos izteiktajām atziņām. Tai skaitā pirms dažiem gadiem atsevišķā pētījumā tika vērtēta arī Senāta spriedumu atbilstība Eiropas Savienības (ES) normatīvajam regulējumam darba tiesību jomā un tā interpretācijai, kas sniegta ES Tiesas judikatūrā.²

Tomēr, neraugoties uz to, ka tiesa daudzos aspektos jau ir sniegusi savu redzējumu, jautājums par darba tiesisko attiecību regulējuma vienveidīgu izpratni un piemērošanu aizvien ir aktuāls vairāku iemeslu dēļ. To skaitā ir gan nepieciešamība veicināt judikatūras atziņu plašāku iedzīvināšanu praksē, gan apsvērums, ka nodarbinātības sfēru kopumā ietekmē daudzi apstākļi, tādēļ arī nozares tiesiskais regulējums ir pakļauts nemitīgām izmaiņām un papildinājumiem, tostarp tādiem, ko izraisa globāli procesi.

Arī šajā "Jurista Vārdā", kas veltīts nodarbinātības jomas tiesību aktualitātēm, vairāki autori raksta par tēmām, kas liek aktualizēt līdzšinējo izpratni jeb skatījumu uz nodarbinātību un tiesībām. Tā, piemēram, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības Eiropas tiesību un politikas dokumentu eksperte Nataļja Preisa sniedz ieskatu jaunpieņemtajā regulējumā digitālo platformu darbam ES. Proti, šā gada 24. aprīlī tika apstiprināta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva par darba nosacījumu uzlabošanu platformu darbā, un, kā akcentē N. Preisa, "darbs digitālajās platformās tiek plaši izmantots arī Latvijā. Realitātē, piemēram, digitālo darba platformu Bolt un Wolt darbinieku skaits kļuvis arvien labāk redzams pilsētu ielās". Tādēļ, viņasprāt, direktīva ir pieņemta savlaicīgi, un tā ir būtiski nepieciešama platformā nodarbināto aizsardzībai arī Latvijā. Savukārt Tiesībsarga biroja juriste Alise Artamova aktualizē tēmu par cilvēktiesību ievērošanu pārrobežu nodarbinātības kontekstā, analizējot darbaspēka ekspluatācijas jēdzienu, un ar piemēriem ilustrē, ko uzņēmumi var darīt, lai novērstu darbaspēka ekspluatāciju un citus cilvēktiesību riskus. Pēc viņas paustā, vēl salīdzinoši nesen "bija iespējams atcirst, ka cilvēktiesību aizsardzība ir valstu pienākums un uzņēmumiem ar to nav nekādas saistības," taču šobrīd realitāte ir cita: cilvēktiesību risku pārvaldība ir aktuāla arī Latvijas uzņēmumos, un ir būtiski izprast kontekstu, kādā vidē darbojas gan pats uzņēmums, gan tā biznesa partneri, jo īpaši ņemot vērā, ka arvien lielāks skaits ārvalstu uzņēmumu ir pakļauti obligātajai prasībai īstenot cilvēktiesību rūpības pienākumu. Šāda prasība ir gaidāma arī ES līmenī līdz ar direktīvas par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju pieņemšanu.

Tiesībsarga biroja Diskriminācijas novēršanas nodaļas vadītāja Anete Ilves savā publikācijā norāda, ka ES pēdējo gadu laikā ir ļoti aktīvi darbojusies, izstrādājot un panākot vienošanos par dažādiem ar diskriminācijas jomu saistītiem normatīvajiem aktiem, un vairākos no tiem ir atrodama tieša vai netieša atsauce uz sistēmisko diskrimināciju. Tādēļ A. Ilves savā rakstā skaidro, kas ir sistēmiskā diskriminācija, sniedzot informāciju par tās terminoloģiju, būtību, veidiem un iespējām to atpazīt un novērst, kā arī daloties pieredzē par Tiesībsarga biroja lietām, kurās ir konstatēta sistēmiskā diskriminācija. Arī šī "Jurista Vārda" tematiskā izdevuma viesredaktore, Latvijas Universitātes doktorante Stella Kaprāne savā rakstā starp vairākiem citiem ir pievērsusies aspektam par diskriminācijas riskiem kontekstā ar mākslīgā intelekta izmantošanu darba vidē.

Savukārt zvērināta advokāte un darba tiesību prakses grupas vadītāja SIA "ZAB Ellex Kļaviņš" Irina Rozenšteina savā rakstā apskata atsevišķus aspektus, kuri, kā rāda prakse, joprojām sagādā grūtības komercnoslēpuma aizsardzības kontekstā darba tiesiskajās attiecībās. Pie jautājuma par komercnoslēpumiem darba strīdos ir pakavējies arī zvērināts advokāts, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Mārcis Krūmiņš, kurš, balstoties uz tiesu praksi, pievērsis uzmanību vairākiem aspektiem, kas saistīti ar darba strīdu risināšanu un apstākļu pierādīšanu tiesā (piemēram, darba līguma slēgšana ar pārbaudes laiku; slepeni skaņu ieraksti ar noteiktu mērķi – pierādīt otras puses prettiesisko rīcību, kas vērsta pret ieraksta izdarītāju, u.c.). Visbeidzot, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes maģistrants, SIA "Rīgas satiksme" Juridiskās daļas juriskonsults Artūrs Kurbatovs pievērsies tematam par tiesāšanās izdevumiem un to atlīdzināšanu darba strīdos, vienlaikus uzsverot, ka "likumdevējs mudina civiltiesiskā strīda puses vispirms mēģināt panākt vienošanos ārpus tiesas, izvairoties no neapdomīgas prasības iesniegšanas, kas tiek uzskatīta par pēdējo līdzekli domstarpību risināšanai".