Tiesību teorijas attīstību Latvijas tiesiskajā sistēmā šajā gadsimtā būtiski ietekmējis profesores Daigas Rezevskas zinātniskais darbs. Viņas grāmatas, raksti un priekšlasījumi veidojuši ne vien tiesību zinātņu studentu, bet arī tiesību praktiķu izpratni par tiesiskās sistēmas pamatiem un tiesību piemērotājiem pieejamiem instrumentiem taisnīguma nodrošināšanai.

D. Rezevskas līdzšinējā zinātniskā darba centrālā tēze – ka nerakstītie demokrātiskas tiesiskas valsts vispārējie tiesību principi ir pavisam īstas tiesību normas, kas ir tieši piemērojamas un kurām ir augstākais juridiskais spēks tiesiskajā sistēmā – kļuvusi par pašsaprotamu aksiomu tiesību praksē. No tās izriet gan prasība likumdevējam, ka tā pieņemtajiem likumiem (rakstītajām tiesību normām) jābūt atbilstošiem vispārējiem tiesību principiem, gan pilnvarojums tiesību piemērotājam pārbaudīt piemērojamo rakstīto tiesību normu atbilstību vispārējiem tiesību principiem un pretrunas gadījumā piemērot vispārējos tiesību principus, nevis rakstītās tiesību normas.