Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

I. Valsts prezidenta institūta evolūcija: no absolūta monarha līdz vēlētam prezidentam

Sabiedrības zemapziņā ir saglabājies stereotips par prezidentu kā “vēlētu monarhu”.2 Jāatzīmē, ka pielūgsmes (piemēram, Kirgīzijā)3 un pilnvaru ziņā (ASV) prezidenti dažkārt ļoti līdzinās vēlētam monarham. Ļoti daudzu valstu pilsoņu uztverē valsts prezidents līdzīgi monarham pirmām kārtām ir nācijas vienotības un stabilas tiesiskas kārtības simbols. Nepārstāvēdams nevienu konkrētu politisko organizāciju vai finanšu grupējumu, viņš stāv pāri valstī notiekošajiem politiskajiem ķīviņiem, šķietot neuzpērkams nopietnos jautājumos. Prezidenta amata pamats līdzīgi monarham ir valsts būtības esence.

Protams, demokrātiskās valsts vērtību un tiesību hierarhijas skalā prezidents atšķirībā no monarha lēmumus pieņem, pamatojoties nevis uz patvaldības, bet tautas juridiski leģitīmo deleģējumu. Citiem vārdiem, monarhs savu stāvokli ieņem “uz savu paša tiesību pamata”,4 bet valsts prezidents ir uz laiku izvēlēts organizētās tautas leģitīmi pilnvarots pārstāvis.

Vēsturiskā skatījumā valsts prezidenta institūcija ir evolūcijas ceļā attīstījusies no monarha tiesiskā statusa. Tautvaldībai un citiem demokrātiskiem pārvaldes principiem pamazām pārņemot pasauli pēdējo simt gadu laikā, prezidenti kā iekšzemes, tā ārējās attiecībās pamazām ir aizstājuši karaļus, ķeizarus un imperatorus. Līdz 10. gs. monarhu vara nebija ne ar ko iegrožota, bet 12.–13. gs. monarhi kļuva par tādu publiskās varas subjektu, kas savu gribu sāka balstīt uz noteiktu kārtību.5 Monarhi pārņēma baznīcas rakstiskā likuma normu formu, un pavēles kļuva par likumiem. Likumdošanas bāzei attīstoties, monarhi sāka savu varu pamatot ar tiesību principiem un likumiem. Papildus jāteic, ka, karaļu pārvaldei laika gaitā kļūstot profesionālai, tā birokratizējās, jo līdzīgi bīskapiem karaļi sāka arvien vairāk izmantot amatpersonas. Tas nozīmēja arī kompetences nošķiršanu, jo valsts pārvaldes birokratizācijas jeb institucionalizācijas process notika vienlaikus ar tiesību sistematizāciju. Valsts tiesības, pamazām sekularizējoties, no kanoniskām tiesībām kļuva par disciplinētu zinātni, kas balstās uz leģitīmu valsts varu, nevis dievišķas izcelsmes tiesību avotiem.

Laika gaitā līdz ar demokrātijas briedumu monarhi bija spiesti pamazām atdot augstāko likumdevēja, izpildvaras un justīcijas lomu vēlētām institūcijām. Karaļu cīņa pret pāvesta (baznīcas) varu galarezultātā beidzās Rietumeiropā ar tautas pārstāvniecības pārvaldes modeļa uzvaru pār absolūtismu. Buržuāzisko revolūciju un citu vēsturisku notikumu rezultātā monarhijas līdz 20. gs. sākumam vai nu izzuda pilnībā, vai transformējās konstitucionālās monarhijās, kurās monarhiem atvēlēta reprezentatīvā funkcija. Protams, bez reprezentatīvās funkcijas mūsdienu konstitucionālajiem monarhiem ir varbūt vēl kādas, taču tās ir vai nu formalizējušās, vai arī var tikt realizētas tikai striktā parlamenta vai izpildvaras uzraudzībā. Tā Apvienotās Karalistes parlamentā pieņemtie likumi tiek saskaņoti (formāli) ar monarhu, kas tos paraksta un izsludina. Formāli tas ir tāpēc, ka monarham uz parlamenta pieņemtiem tiesību aktiem tiek atzītas veto tiesības, taču šīs tiesības nav tikušas izmantotas kopš 1707.gada. Tāpat karalienei tiek atzītas arī formālas likumdošanas iniciatīvas tiesības, taču reāli viņa likumus ierosināt var tikai ar valdības ministru starpniecību. Arī premjerministra vai ministru iecelšana ir atkarīga no parlamenta uzticības balsojuma. Monarha pavēles var tikt pieņemtas tikai likumā paredzētajos gadījumos, iegūstot likumīgu spēku tikai pēc ministru vai premjerministra kontrasignācijas.

Ja neskaita Franciju, kurā monarhija tika likvidēta jau 19. gs. (monarhija krita līdz ar kaunpilno Napoleona III padošanos prūšu armijai un Francijas–Prūsijas kara zaudēšanu), lielākā daļa monarhiju (Rumānijā, Vācijā, Ķīnā, Portugālē, Krievijā, Itālijā un Grieķijā) izzuda 20. gs. Monarhiju izzušanas iemesli bija visdažādākie: daļa monarhu atteicās no varas (piemēram, 1947.gadā Rumānijas karalim koalīcijas valdība piespieda atteikties no varas ar motivāciju, ka ‘’monarhija ir šķērslis valsts tālākai attīstībai’’), daļa zaudēja varu revolūciju un apvērsumu rezultātā (Vācijas ķeizars Vilhelms II sakarā ar 1918.