Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studentes Kristīne Gailīte un Eva Vīksna: “Nesenā “Erasmus” ietekmes pētījumā tika secināts, ka apmaiņas programmas ietekme skar visas studentu dzīves jomas.  Studenti programmā attīsta tās prasmes, ko darba devēji meklē darba tirgū, un studentiem, kas devušies apmaiņas programmā, ir labākas iespējas atrast darbu (piecus gadus pēc augstskolas absolvēšanas viņu vidū ir par 23 % mazāks bezdarba līmenis). Studentu redzesloks paplašinās, un 40 % studentu ir vismaz reizi mainījuši savu mītnes zemi. Turklāt 27% studentu savu dzīves draugu satikuši tieši ārzemēs.

Arī daudzi tiesību zinātņu studenti apsver piedalīšanos “Erasmus” studiju apmaiņas programmā, tāpēc nolēmām veltīt rakstu sēriju tieši šai tēmai. Tā kā labāk par statistikas datiem “Erasmus” burvību ļauj saprast cilvēku stāsti, jau vasarā uzrunājām studentus, kas nesen atgriezušies no ārzemju universitātēm, lūdzot dalīties ar savu unikālo studiju pieredzi. Rezultāts ir iedvesmojošs!"

Šo stāstu sēriju, daloties savā pieredzē, aizsāk Ilze Zoldnere.

ERASMUS – visa pasaule ir manā priekšā

Katru gadu vairāki simti studentu visā Eiropā izmanto iespēju doties Erasmus apmaiņas programmā, lai... Motīvi katram ir ļoti atšķirīgi, un starp viņiem nokļuvu arī es. Gribēju paplašināt redzesloku, uzlabot savas angļu valodas zināšanas un gūt priekšstatu par studiju vidi ārvalstīs.

Izvēlējos doties uz Nīderlandes pilsētu - Groningena, kas ir aptuveni 200 kilometrus uz ziemeļiem no Amsterdamas. Jau dažus gadus, pirms pieteicos Erasmus programmai, biju pētījusi augstskolu studiju programmas minētajā pilsētā ar domu, ka labprāt tur studētu. Turklāt dažādos informācijas avotos tā bija minēta kā labākā studentu pilsēta Nīderlandē, tāpēc, ilgi nedomādama, izlēmu doties tieši turp, lai piecus mēnešus studētu Hanze University of Applied Sciences specializācijā „International Law”.

Par studijām

Groningena ir viena no divām vecākajām studentu pilsētām Nīderlandē. Savukārt Hanze ir viena no divām pilsētas augstskolām, dibināta 1798.gadā, un ļoti lepojas gan ar to, ka piedāvā studentiem augstāko profesionālo izglītību, gan arī ar to, ka ir ļoti internacionāla.

„International Law” konkrētajā augstskolā ir vienīgais studiju kurss, kurš tiek piedāvāts apmaiņas studentiem. Tā ir speciāli izveidota piecu mēnešu studiju programma par Eiropas Savienības tiesību jautājumiem, kura citstarp ietver tādus priekšmetus kā Eiropas Savienības institucionālā sistēma un likumdošana, vienotais tirgus, konkurences tiesības, cilvēktiesības, kā arī juridiskā angļu valoda un starpkultūru sakari. Studiju laikā nedaudz tika aplūkoti arī ar lobēšanu saistīti jautājumi. Līdz ar to, apgūstot šo studiju kursu, apmaiņas students labi orientējas Eiropas Savienības tiesību jautājumos.

Studiju kurss ir sadalīts divos moduļos, katrs no tiem ilgst septiņas nedēļas, un pēc tam tiek rīkots eksāmens, kas ietver kāzusus par visām aplūkotajām tēmām. Viens eksāmens sastāv no aptuveni septiņiem kāzusiem ar apakšjautājumiem.

Studentam ir lieliski jāpārvalda nozīmīgākās Eiropas Savienības tiesas prakses atziņas saistībā ar konkrēto priekšmetu, kā arī labi jāorientējas attiecīgajos Eiropas Savienības tiesību aktos. Jāpiebilst, ka eksāmenu vērtēšanai ir izstrādāta detalizēta punktu sistēma, tāpēc, saņemot rezultātu, var vienkārši pārliecināties, kāpēc vērtējums ir tāds vai citāds.

Šāda sistēma izslēdz jebkuras šaubas par pasniedzēja objektivitāti. Atšķirībā no Latvijas augstskolām sekmīgi nokārtots eksāmens ir tad, ja iegūtais vērtējums ir vismaz 5,5, proti, 55% no sniegtajām atbildēm jābūt pareizām. Šķietami vienkārši, taču, lai sasniegtu šos 55%, studentam jānopūlas vismaz trīsreiz vairāk, nekā mūsu pašu augstskolās.

Interesanti ir tas, ka pasniedzēji ik reizi atgādina, ka vienas pareizas atbildes nav arī tad, ja tāda ir. Svarīgāk par kāzusa atrisinājumu viņiem šķiet pārliecināties par studenta spējām pamatot savu risinājumu. Citiem vārdiem sakot, pasniedzēji uzsver, ka tiek gatavoti topošie juristi, kuriem ikdienā būs jāspēj argumentēt savu nostāju no jebkuras pozīcijas, līdz ar to galīgajai atbildei vērtējumā nav izšķirošas nozīmes.

Uz katru lekciju ir rūpīgi jāsagatavojas, vienam priekšmetam veltot vismaz astoņas stundas nedēļā. Pasniedzēji vēl pirms pirmās nodarbības iepazīstina studentus ar studiju kursa programmu, apgūstamo literatūru un tiesu praksi, kā arī iknedēļas jautājumiem, uz kuriem jāsniedz atbildes pirms katras nodarbības.

Papildus nodarbībām studenti tiek sadalīti darba grupās, kuras sastāv no četriem līdz pieciem cilvēkiem. Darba grupām katrā priekšmetā tiek doti „lielie” uzdevumi, kas izpaužas kā referāti, ziņojumi un līdzīga tipa darbi, kuri jāizstrādā un pēc tam jāaizstāv komisijas priekšā. Apmaiņas programmas laikā es izstrādāju Eiropas Komisijas lēmuma projektu konkurences tiesībās, referātu par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu Eiropas Savienībā, pieteikuma projektu Eiropas Cilvēktiesību tiesai, kā arī iemēģināju roku, izstrādājot Eiropas Komisijas priekšlikumu regulai.

Par praktiskiem aspektiem

Viens no aktuālākajiem jautājumiem ir finansējums. Tā apmēru noteic Eiropas Komisija atbilstoši konkrētās valsts dzīves dārdzībai. Nīderlandes gadījumā tie ir 666 euro mēnesī.[1] Ar šo summu var ļoti labi iztikt, jo pārtika un apģērbs salīdzinājumā ar Latviju ir lēti, un arī īres maksa par dzīvesvietu nav augsta. Nedaudz problemātisks ir apstāklis, ka augstskolai ir tiesības neizmaksāt studentam visu stipendiju uzreiz, bet līdz apmaiņas programmas beigām ieturēt, piemēram, 20%. Līdz ar to papildu finansējums var noderēt.

Dzīvesvieta ir jāmeklē pašam, jo Groningenā (par Nīderlandi kopumā man nav informācijas) nav studentu kopmītņu mums ierastajā izpratnē. Universitātes sadarbojas ar konkrētu bezpeļņas organizāciju, kurai pieder vairākas studentu viesnīcas visā pilsētā, un tā piedāvā istabiņas, kuru īres maksa ir atkarīga no ērtībām (lētākā istabiņa – apmēram 275 euro mēnesī, cenā iekļauts viss, ieskaitot elektrību u.c.).

Tāpat istabiņu iespējams atrast arī privātajā sektorā. Par dzīvesvietu ieteicams domāt vismaz divus mēnešus pirms ierašanās, jo konkurence ir milzīga. Pilsētā uzturas aptuveni 50 000 studentu, tāpēc, nevis tu izvēlies, kur dzīvosi, bet izīrētāji izvēlas, vai tu pie viņiem dzīvosi.

Nākamais solis jau tūlīt pēc ierašanās ir sameklēt velosipēdu. Bez tā iztikt nav iespējams, jo sabiedriskais transports ir dārgs un lēns, savukārt ar kājām gandrīz neviens nepārvietojas. Velosipēds ne tikai atvieglo nokļūšanu no punkta A uz punktu B, bet arī pārvietošanos pa universitātes teritoriju, kas ir vairākus hektārus liela.

Nepieciešamas arī ātras kājas, lai varētu paspēt aizskriet uz bibliotēku un paķert vienu no dažām pieejamajām mācību grāmatām (bibliotēku piedāvājums sagādāja vilšanos). Ja tomēr nepaspējat, tad grāmatas jāpērk, un tās nav lētas (aptuveni 50 – 70 euro par eksemplāru).

Izturība ir vēl viens priekšnosacījums, jo mācības ir tikai viena no Erasmus sastāvdaļām. Nozīmīga loma ir arī sociālajai dzīvei, kas „ierauj” sevī ikvienu atbraukušo septiņas dienas nedēļā, tāpēc jāprot sabalansēt to ar mācībām tā, lai neciestu ne viens, ne otrs. Neskaitāmi pasākumi, tikšanās un ceļojumi var itin viegli izsist no līdzsvara, un vislabākie pasākumi, kā likums, notiek tieši sesijas laikā.

Pēc tam

Erasmus nav par faktiem un skaitļiem, no kā gan sastāv lielākā daļa raksta. Tas ir par sajūtām un domām, kuras var piedzīvot tikai, esot tur. Tas ir mazāk profesionāls un vairāk personisks piedzīvojums, tāpēc ietērpt visu vārdos ir neiespējami.

Raksta sākumā es minēju, ko vēlējos sagaidīt no Erasmus, taču galu galā es ieguvu daudz vairāk par jaunām zināšanām un noslīpēto angļu valodu. Neiedziļinoties sīkumos, šī programma radikāli mainīja manu skatījumu uz dzīvi un to, ko es vēlos un varu sasniegt profesionālajā jomā. Atrašanās tur ir man nejauši palīdzējusi nonākt pie idejām, kuras agrāk pat prātā nevarēja ienākt, un pie secinājuma, ka mājas ir palikušas aiz muguras un ka visa pasaule ir manā priekšā. Liekot roku uz sirds, šo pieredzi es nemainītu ne pret ko citu.

Ja kāds šobrīd šaubās par to, vai izmanot iespēju un piedalīties Erasmus apmaiņas programmā, tad novēlu, lai šīs šaubas beigtos pēc iespējas ātrāk par labu tam, lai dotos prom.

Mans personīgais ieteikums ir nenodoties tikai mācībām, bet izbaudīt arī konkrētās valsts dzīvesveidu. Tieši šis kokteilis liek parādīties viskrāsainākajām emocijām.

Es apsolu – pēc atgriešanās jūs vairs nekad nebūsiet tāds, kā iepriekš.

Iesaku arī izlasīt rakstu „17 lietas, kuras mainās, ja dzīvo ārzemēs” (raksts pieejams šajā saitē: http://masedimburgo.com/2014/06/04/17-things-change-forever-live-abroad/). Tas visprecīzāk ilustrē to, kas notiek ar ikvienu, ja tiek pieņemts lēmums kādu laiku dzīvot ārvalstīs.

[1] Šogad finansējuma apjoms ir mainīts.