Ir aizritējusi pirmā desmitgade kopš ar Regulu 1215/2012 (turpmāk – Briseles Ia regula) Eiropas Savienības robežās atcelta eksekvatūras procedūra, iecerot atvieglot dalībvalstu nolēmumu atzīšanas un izpildes procesus, kā arī samazināt ar tiem saistītās izmaksas un tiesu sistēmu noslogotību. 2025. gads iezīmēja ne vien apaļu dokumenta aprites jubileju, bet atnesa arī Eiropas Komisijas publicēto ziņojumu par Briseles Ia regulas piemērošanas praksi. Autora ieskatā, šī ziņojuma gaismā ir piemērots brīdis kritiski paraudzīties uz eksekvatūras atcelšanas rezultātiem, īpašu uzmanību pievēršot tiem Briseles Ia regulas elementiem, kuros pilnīgs viendabīgums ar nolūku vai nejauši nav ticis panākts.
Nav šaubu, ka Briseles Ia regula ir devusi būtisku pienesumu Eiropas Savienības tiesiskajai integrācijai. Tomēr katrs šāds solis vienotas prakses virzienā vienmēr saskaras ar dalībvalstu individuālajām vērtībām, kuras nepieciešams līdzsvarot ar harmonizācijas prasībām. Raksts, kas izvērtās apjomīgā pētījumā, iecer palikt zem palielināmā stikla problemātiku, kas rodas, Savienības dalībvalstu nolēmumu beznosacījumu atzīšanai un izpildei nonākot kolīzijā ar tādām dalībvalstu tiesību sistēmu iezīmēm, kas Briseles Ia regula 45. panta 1(a) punktā apzīmētas ar terminu sabiedriskā (publiskā) kārtība jeb ordre public. Statistiskas nozīmē atteikumi uz šīs atrunas pamata ir relatīvi reti un pārsvarā gadījumu saistīti ar tiesvedībā pieļautiem procesuāliem pārkāpumiem, proti, dalībvalsts liegumu atbildētājam piekļūt taisnīgai tiesai. Kamēr šīs kategorijas ordre public pārkāpumi lielā vairumā gadījumu tiks atzīti par šķērsli automātiskai eksekvatūrai, mazāk diskusijas ir bijušas par to, vai ar publiskās kārtības jēdzienu tiek pasargātas arī cita veida (t.i., zemāka ranga) vietējās tiesību tradīcijas un principi. Pieejamā literatūra un autora profesionālā pieredze rosināja uzdot šī raksta pamatjautājumu – vai publiskās kārtības vērtības izriet arī no dalībvalstu civiltiesību prakses un normām, nevis tikai cilvēktiesībām un konstitucionāla ranga normatīvajiem aktiem?
Atbilde uz šo jautājumu prasa vispusīgi palūkoties uz Briseles Ia regulu un Eiropas Savienības tradīcijām to kopainā. Lai lasītājam sniegtu kontekstu definētā jautājuma iztirzājumam, raksts iesākumā aplūkos ceļu līdz pilnīgai eksekvatūras atcelšanai, izdarot secinājumus par šī režīma šī brīža efektivitāti kopumā. Kā nākamajai raksts pievērsīsies Briseles Ia regulas 3. iedaļai ar nosaukumu “Atzīšanas un izpildes atteikums”, kurā paredzētas atkāpes no eksekvatūras atcelšanas. Šī nodaļa ievadīs raksta noslēdzošo sadaļu, kurā kā, domājams, vissvarīgāko no 45. panta pirmās daļas automātiskās atzīšanas un izpildes atkāpēm raksts analizēs tieši publiskās kārtības klauzulu un tās saturu.
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
67311161
darbdienās: 8.30–17.00
pirmssvētku dienās: 8.30–15.00
|
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Piekļūstamība Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.