Ziņojumā konstatēts, ka bāriņtiesu sistēma Latvijā ir strukturāli sadrumstalota un nevienmērīga. Latvijā faktiski pastāv “viena sistēma, bet 42 atšķirīgas prakses”, jo katra pašvaldība organizē bāriņtiesas darbu atšķirīgi, tostarp finansējuma, atalgojuma, resursu un pieejas ziņā. Bāriņtiesu kontrole ir vāja, jo to darbu uzrauga vairākas institūcijas, taču neviena neuzņemas pilnu atbildību par sistēmas kvalitāti.

tiesībsardzes vērtējumā, bāriņtiesa nodarbojas ne tikai ar bērnu tiesību jautājumiem, bet arī notariāliem, aizgādnības un citiem, ar bērniem nesaistītiem jautājumiem. Satraucošs un būtisks esošās sistēmas trūkums ir tas, ka lēmumus par nozīmīgiem cilvēktiesību jautājumiem nereti pieņem cilvēki bez juridiskās izglītības. Tas, ka bāriņtiesas sastāvu veido vairāki tās locekļi, pats par sevi negarantē kvalitāti. Līdz ar to bērna tiesību aizsardzības kvalitāte ir atkarīga no dzīvesvietas, jo starp pašvaldībām vērojamas būtiskas atšķirības.

Tiesībsardzes ziņojums piedāvā divus iespējamos reformas virzienus. Viens no modeļiem paredzētu bāriņtiesas funkciju sadalīšanu starp pašvaldības sociālo dienestu un tiesu, kas nozīmē, ka sociālais dienests veiktu agrīnu palīdzību un atbalstu, nevis krīzes risināšanu, savukārt visjutīgākos lēmumus par bērna likteni pieņemtu tiesa, nevis pašvaldības iestāde.

Otrs piedāvātais modelis paredz funkciju pārdali starp centralizētu Bērnu aizsardzības centru ar filiālēm pašvaldībās un tiesu. Šī modeļa galvenie ieguvumi būtu vienots kvalitātes standarts visā valstī, profesionāla personāla atlase un apmācība, centralizēta uzraudzība un ātrāka sūdzību izskatīšanu, kā arī daudz objektīvāka bērna vajadzību izvērtēšana.