Iedvesma esejas nosaukumam un impulss domas aizsākumam ir šā gada februārī Amerikas Advokātu asociācijas (American Bar Association) izdotā profesora Leonarda M. Nīhofa (Leo­nard M. Niehoff) grāmata “Meeting Shakespeare at the Bar: Reading the Bard Through the Lens of the Law”¹ (“Šekspīrs tiesā - barda darbu lasījums jurista acīm“) un jurista metaforiskā loma divu tajā iztirzāto lugu – “Venēcijas tirgotājs” un “Henrijs VI” – pretnostatījumā.

“Venēcijas tirgotājā”² augļotājs Šeiloks ierodas tiesā ar šķietami neapstrīdamu argumentu: parādzīmē ir paredzēta mārciņa Antonio miesas, un Šeiloks kategoriski pieprasa tieši to kā parāda izpildi. Porcija, kura ir pārģērbusies par tiesnesi, bez īpašiem iebildumiem piekrīt šādam Šeiloka argumentam un atzīst, ka “the words expressly are ‘a pound of flesh’ / šie vārdi skaidri saka: mārciņa miesas” (4. cēliens, 1. aina). Šeiloks triumfē, saucot Porciju par taisnīguma iemiesojumu un ideālu tiesnesi, līdz izšķirošajā brīdī Porcija Šeiloka izvēlēto ultraburtiskumu vērš pret pašu Šeiloku, atgādinot, ka parādzīmē ir minēta tikai un vienīgi mārciņa miesas, bet nav ne vārda par asinīm; ja Šeiloks, griežot miesu, izlies kaut vienu pilienu kristieša Antonio asiņu vai paņems kaut par mata tiesu vairāk vai mazāk par precīzu mārciņu, viņa īpašumi saskaņā ar Venēcijas likumiem tiks konfiscēti. Tā Šeiloks kļūst pats par savas sakāves iemeslu, kamēr 21. gadsimta juristi turpina risināt jautājumu, vai formāls tiesiskums vienmēr ir arī taisnīgums.

Lugas “Henrijs VI” triloģijas otrajā daļā 4. cēliena 2. ainā tiek rādīta Jorkas hercoga uzpirktā dumpinieka un demagoga Džeka Keida sacelšanās. Kad Keids uzrunā pūli un sola, ka naudas vairs nebūs, visi ēdīs un dzers uz viņa rēķina, viņš visus darīs vienlīdzīgus apmaiņā pret paklausību, viens no Keida līdzskrējējiem piebalso: “The first thing we do, let’s kill all the lawyers / Kā pirmo - novāksim juristus!” Keids šim priekšlikumam tūlīt piekrīt, izplūstot žēlabās par dokumentiem, rakstību un birokrātiju, jo “parchment, being scribbled o’er / aprakstītais pergaments” varot cilvēku padarīt nebrīvu, kā tas esot noticis ar viņu pašu, “for I did but seal once to a thing, and I was never mine own man since / es tikai reizi kaut ko apņēmos, un neesmu vairs pats sev kungs”. Pretēji populārajā kultūrā valdošajam viedoklim, ka Šekspīra uzburtā aina nicina un izsmej juristus birokrātus, kuri iespējo represijas un netaisnību, prof. Nīhofa grāmata uzsver zīmīgo faktu, ka aicinājums izrēķināties ar juristiem izskan brīdī, kad Keids sola radikālu sociālās kārtības pārveidi un faktiski vēlas atbrīvoties no jebkā, kas viņa iecerēto patvaļu varētu ierobežot, tajā skaitā no juristiem, kuru zināšanas par likumiem un līgumiem varētu palīdzēt sargāt sistēmu (noteikumos balstītu kārtību) un saistības.

Ja “Venēcijas tirgotājā” Porcija iemieso burta kalpības bumerangu, tad “Henrijā VI” juristi simbolizē grožus patvaļai. Burta vara un patvaļa ir divas galējības, starp kurām juristam ir jāprot atrast īsto līdzsvaru. Šāds līdzsvars prasa ne tikai tiesību normu pārzināšanu, bet arī disciplinētu spēju lasīt, salīdzināt un pārskatīt sākotnējos pieņēmumus. Citiem vārdiem sakot – teksta pratību. Tieši visdažādākās literatūras mērķtiecīga lasīšana ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā radīt līdzsvara meklēšanai noderīgus intelektuālus ieradumus: uzmanību pret formulējumu, jutību pret kontekstu, spēju pieņemt neskaidrību jeb, citējot Roberta Pīrsiga romānu “Dzen un motocikla apkopes māksla”, prāta augstkalnē pārorientēties uz retināto nenoteiktības gaisu, kā arī gatavību atzīt, ka sākotnējais lasījums izrādījies nepilnīgs.

Lasīšana visupirms pieradina pie domas, ka ikviens teksta elements ir daļa no plašāka konteksta, jo vārds ir daļa no teikuma, teikums ir daļa no rindkopas, elementu izkārtojums un secība nav nejaušība. Vai vismaz tai nevajadzētu būt nejaušībai, tādēļ vērtība būs arī prasmē atpazīt nejaušību. Lasītājs, kurš ir pieradis uztvert tekstu kā savstarpēji saistītu nozīmju kopumu, daudz retāk ļausies kārdinājumam izraut atsevišķu formulējumu no konteksta un padarīt to par pašpietiekamu argumentu, tādējādi riskējot kļūt par Porcijai līdzīga acīga pretinieka upuri.

Tāpat lasīšana pieradina samierināties, ka vienu un to pašu tekstu var ticami saprast dažādi. Jo vairāk iespējamo lasījumu, jo svarīgāk prast tos metodoloģiski vienveidīgi pārbaudīt pret kontekstu un teksta mērķi. Dažādo interpretācijas iespēju atzīšana nenozīmē, ka visas interpretācijas ir vienlīdz pamatotas; gluži pretēji – jo plašāks ir iespējamo nozīmju klāsts, jo svarīgāka kļūst prasme argumentēti atsijāt nepamatotos lasījumus.

Lasīšana māca arī atpazīt brīdi, kad pieņēmumi, aizspriedumi un intuitīvās reakcijas nemanāmi aizstāj argumentus un liek tekstā redzēt un ielasīt to, kā tur nav, vai nepamanīt acīmredzamo. Daiļliteratūras lasīšana regulāri nostāda lasītāju situācijās, kurās viņa sākotnējais vērtējums izrādās nepilnīgs, jo daiļdarba varoņa šķietami nelietīgai rīcībai atklājas saprotami motīvi, savukārt šķietami cēls motīvs noved pie postošām sekām. Detektīvi trenē prasmi pamanīt ne tikai to, kas ir pateikts, bet arī to, kas noklusēts, savukārt memuāru lasīšanā lasītājam gribot negribot jāpievienojas konkrētas personas skatpunktam, jānošķir varoņa rīcības vērtējums no šīs rīcības izpratnes, jāiedziļinās arī tādas personas pozīcijā, kuras rīcību lasītājs uzskata par nepieņemamu, un vienlaikus jāsaglabā spēja kritiski izvērtēt rīcības argumentus. Literatūras lasīšana ļauj vērtēšanu padarīt par intelektuālu vingrinājumu bez profesionālā riska un spiediena, tādējādi rodot citviet negūstamu pieredzi.

Jo dažādāka lasāmviela un lasīšanas pieredze, jo plašāks ir izkopto intelektuālo instrumen­tu klāsts jurista rīcībā, pētot tiesību normas piešķirto telpu. Tādēļ esejas noslēgumā īpašu pateicību veltu visiem juristiem – lasītājiem, grāmatu autoriem un māksliniekiem “Jurista Vārda” pieredzes stāstu sērijā #LaiksLasīt: Leldei Švāģerei,³ Zanei Nuts,⁴ Dženai Andersonei,⁵ Mērijai Elizabetei Kalniņai,⁶ Rolandai Bulai,⁷ Laurai Jambuševai,⁸ Dacei Krēsliņai,⁹ Aldim Bukšam¹⁰ un citiem, kuri ir papildinājuši Latvijas grāmatnīcu plauktus ar detektīviem, dzeju un stāstiem bērniem, grāmatām atslodzei un psiholoģiskām drāmām, lai ikviena gaume atrastu sev tīkamu lasāmvielu teksta pratības trenēšanai.