Tolaik dzīvoju Rīgā, ar politikas zinātnes bakalaura grādu kabatā strādāju vienā no lielākajām Latvijas komercbankām. Nesen biju iestājies Latvijas Juridiskās fakultātes vakara nodaļā. Policija nebija sevišķi aktīva, tāpēc krāpnieka meklēšanā iesaistījos es kopā ar jaunāko brāli. Sekojot pavedieniem un uzrunājot svešus cilvēkus, divatā braukājām pa Latviju un meklējām vainīgo. Paralēli pētīju likumdošanu un līgumus.

Galu galā izdevās noskaidrot gan vainīgā vārdu un atrašanās vietu, gan viņa īstenotās shēmas nianses un iespējamos lieciniekus. Visu to iesniedzām policijai. Aizdomās turamo apsūdzēja, notiesāja un iesēdināja cietumā (tas nebija viņa vienīgais noziegums).

No visa piedzīvotā secināju divas lietas: pirmkārt, man padodas un patīk juridisku jautājumu risināšana, otrkārt, es nevēlos pieļaut, ka mani tuvinieki atkal piedzīvotu ko līdzīgu. Tie bija galvenie iemesli, kas motivēja turpināt studijas, veltot tām gandrīz katru darbadienas vakaru un arī brīvdienas. Nekad neesmu to nožēlojis. Turklāt tieslietu studijas un jurista profesija diezgan tiešā veidā ir ietekmējušas arī manu grāmatu saturu.

Vēlme mainīt

Līdz daiļliteratūras rakstīšanai nonācu līdzīgi kā līdz tieslietām. Rakstīju jau kopš agras bērnības, taču nevienu literāro darbu nebiju pabeidzis, kur nu vēl iedevis kādam lasīt. Par manu aizraušanos nezināja pat tuvākie draugi.

Tomēr, ejot laikam, krājās gan iespaidi un pārdomas par pieredzēto, gan nepārvarama vēlme mainīt to, kas šķita nepieņemams. Tas sakrita arī ar lielās finanšu krīzes laiku. Radās pārliecība, ka, ja nevaru citādi, tad ir jārunā par man svarīgām tēmām ar literatūras palīdzību. Tā tapa mans pirmais kriminālromāns “Parādu piedzinēji”.

Rumbulas un jurisprudences kolorīts

“Parādu piedzinējus” lielā mērā iedvesmoja paša piedzīvotais – gan t.s. “treknajos gados” no 2006. līdz 2009. gadam strādājot bankas filiālē blakus Rumbulas autotirgum, gan lielās krīzes laikā, kad tajā pašā bankā kļuvu par parādu piedzinēju.

Rumbulas kolorīts – automašīnu tirgotāji un pircēji – atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka vēlme to aprakstīt radās jau pirmajā gadā, kad tur nonācu. Tam sekoja parādu piedziņas posms ar piedzīvojumiem pa visu Latviju, meklējot ilgstošus auto līzinga parādniekus vai viņu noslēptos spēkratus.

Tieši šajā posmā pirmo reizi saskāros gan ar plašu juristu loku, gan ētiskiem jautājumiem par to, kur īsti ir taisnīguma robežas. Starp citu, tieši tur iepazinu arī maksātnespējas administratoru pasauli un pieredzēju atsevišķu ne pārāk labu slavu ieguvušo administratoru centienus “izbīdīt” savas “rebes”. Tas vēlāk ietekmēja arī manas politiskās izvēles.

Vairums manu kolēģu bija ar juridisko izglītību. Patiesībā, lielākā daļa “parādu piedzinēju”, vismaz tajā vidē, kurā es strādāju, ikdienā bija ļoti sakarīgi, labsirdīgi un godprātīgi cilvēki. Taču gadījās arī pa kādam, kas balansēja uz likuma un ētikas robežas. Varētu pat teikt, ka šajā darbā iepazinu abas cilvēka dabas puses – gan gaišo, gan tumšo. Un tas lika uzdot jautājumu – kāpēc cilvēki rīkojas negodprātīgi, pat ļauni pret citiem?

Tieši tāpēc par vienu no “Parādu piedzinēju” galvenajiem motīviem kļuva korupcija mūsu ikdienas dzīvē. Korupcija nav tikai politiķu vai augstāko ierēdņu jautājums. Tai ir daudzas šķautņu, un tā eksistē arī privātajā sfērā. Galu galā, politiķi nāk no mūsu pašu vides. Tas, kādi esam mēs paši, ietekmē to, kāda ir mūsu valdība un kāda var būt mūsu nākotne.

Cietums dzīvē un grāmatā

Tieslietām ir bijusi pavisam tieša ietekme arī manas nākamās grāmatas – romāna “Brāļi” – tapšanā. Laikā no 2019. līdz 2022. gadam strādāju par tieslietu ministra Jāņa Bordāna biroja vadītāju un padomnieku. Šajā laikā gan cīnījāmies par to, lai beidzot sāktu būvēt jauno Liepājas cietumu, gan centāmies aktualizēt Latvijas drošības jautājumus. Tas zināmā mērā atspoguļojas arī romānā “Brāļi”.

Romānā nebūtu epizodes Helsinku cietumā un resocializācijas tēmas, ja vien 2019. gada rudenī nebūtu šo cietumu apmeklējis personīgi. Tobrīd centāmies panākt finansējuma piešķiršanu Liepājas cietuma būvniecībai un Helsinku vizītes ietvaros apmeklējām arī somu cietumu, lai gūtu plašāku izpratni par resocializācijas nozīmi. Runājām gan ar ieslodzītajiem, gan ieskatījāmies viņu sadzīvē.

Atceros, kā apmeklējuma noslēgumā cietuma priekšnieks, atskatoties uz ekskursijas gaitu, paskaidroja, ka vēl pirms mirkļa esam stāvējuši blakus slepkavām un izvarotājiem un brīvi ar viņiem sarunājušies. Bet tajā brīdī, kad ar viņiem sarunājāmies, šie ieslodzītie šķita normāli, ikdienišķi cilvēki, kuros var redzēt gan nožēlu par izdarīto, gan arī vēlmi laboties.

Vizīte atstāja spēcīgu iespaidu, jo vēl vairāk nostiprinājās pārliecība, ka nevar cerēt uz resocializāciju, ja cietumos valda tādi sadzīves apstākļi, kādi tie bija un daļēji joprojām ir vecajos Latvijas cietumos. Protams, neesmu naivs un neceru, ka jauns cietums var visus izmainīt, taču, manuprāt, ja tam līdzi nāk arī kvalificēti, motivēti un godprātīgi darbinieki, tas ir plats solis progresa virzienā.

Par spiegiem un viņu ķērājiem

Vēl viena romāna sižetiskā līnija, kas saistīta ar tā brīža darbu Tieslietu ministrijā, ir valsts drošības tēma. Precīzāk sakot, drošības dienestu spēja pildīt savus uzdevumus. Periodā, kad rakstīju grāmatu, biju iedziļinājies arī mūsu drošības dienestu darbībā un redzētais satrauca. Pareizāk sakot, satrauca drošības dienestu tā brīža rezultāti.

Manuprāt, mums nevajadzētu būt ilūzijām par Krievijas dienestu aktivitātēm mūsu valstī. Ja savulaik, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, viņi šeit mudžēt mudžēja, tad kas liek domāt, ka tagad ir citādi? Igauņu KAPO līdz 2019. gada beigām bija paspējuši notvert 17 spiegus, turklāt tādus, kas darbojās Igaunijai nozīmīgos amatos. Mūsu Valsts drošības dienests tikmēr bija paspējis notvert trīs – dzelzceļa darbinieku, pierobežas iedzīvotāju un pensionētu Iekšlietu ministrijas darbinieku.

Zinu, ka “Parādu piedzinējus” pēc tā iznākšanas aktīvi lasīja banku sektorā. Nezinu, vai “Brāļus” tikpat aktīvi lasīja drošības dienestos, taču pa šiem gadiem to darbs ir uzlabojies. Varbūt pat kādreiz pienāks brīdis, kad Rietumu izlūkdienestu pārstāvji teiks, ka mūsu VDD ir viens no labākajiem drošības dienestiem Eiropā. Līdzīgi kā to tagad saka par igauņu KAPO.

Rakstīt par svarīgo

Savulaik, pēc komercbankās desmit nostrādātiem gadiem, pieņēmu lēmumu strādāt tikai tādus darbus, kas sniedz patiesu gandarījumu par paveikto. Darīt to, kas šķiet svarīgi, ka to ir jādara. Rakstīšanā pieturos pie līdzīga principa – rakstu par tēmām, kas pašam šķiet svarīgas. Tā bija ar “Parādu piedzinējiem” un “Brāļiem”, un tā ir arī ar manu jauno romānu “Zvirbulis”, kurš, ceru, šogad nonāks līdz lasītājiem.

Vai man tas izdodas – tas jau ir cits jautājums, uz kuru jāatbild lasītājiem. Taču, spriežot pēc daudzajām pozitīvajām atsauksmēm, šķiet, ka dodos pareizajā virzienā. Pats galvenais – es gribu, lai gan mani bērni, gan mazbērni dzīvotu Latvijā. Brīvā, bagātā un drošā valstī. Rakstīšana ir vēl viens veids, kā dot savu pienesumu tam, lai mēs šo mērķi sasniegtu.

Man nav ilūziju par cilvēka dabu. Tomēr mūsos ir arī ļoti daudz labā. Un tas ir jāvairo. Katram atsevišķi un visiem kopā.