Pietiekami biežie gaisa telpas apdraudējumi, kā arī divas krīzes ar nelielu atstarpi – vispirms augusta vētra, pēc tam oktobrī kiberdrošības “caurumu” dēļ vairākas dienas slēgtie nozīmīgie interneta resursi – kļuvuši par negribētām, bet vērtīgām praktiskām mācībām Latvijas sabiedrībai. Diemžēl ir izrādījies, ka darbības nepārtrauktības un krīžu vadības plāni šādos apstākļos nereti paliek tikai “uz papīra” – vai nu tos elektrības un interneta trūkuma dēļ nav iespējams izlasīt, vai arī realitāte izrādās pilnīgi citāda nekā iepriekš prognozētās krīzes. Un, kā tas ir bijis vienmēr un visos laikos, problēmu risinājums ir atkarīgs no individuālas uzņēmības, apķērības, pašaizliedzības, pienākuma izjūtas un saliedētības.

Ukraina ir apbrīnojams piemērs tam, kā valsts spēj darboties vistraģiskākās krīzes – kara – apstākļos. Arī “Jurista Vārdā” ir bijuši raksti par to, kā pēc Krievijas 2022. gada februāra iebrukuma, pateicoties tiesu sistēmas un valsts pārvaldes darbinieku individuālajai varonībai, darbu ir turpinājušas tiesas, dažādi reģistri utt. Oktobra raidierakstā “Jurista Vārdam” par ukraiņu kolēģu pieredzi tiesu arhīvu slēpšanā apdraudētajos pierobežas rajonos stāstīja Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs.

Valsts kontrole, apzinoties pēdējos gados būtiski pieaugušos Latvijas drošības riskus, regulāri veic revīzijas valsts un sabiedrības noturības jautājumos (kiberdrošība, infrastruktūra, armijas apgāde, civilās aizsardzības objekti, pārtikas un ūdens rezerves, neatliekamās palīdzības dienestu gatavība utt.) un liek “sapurināties” attiecīgajām institūcijām. Tieslietu nozare un tiesu sistēma, liekas, līdz šim šādā aspektā no ārpuses nav vērtētas. Taču nupat piedzīvotās krīzes atklāja vājos punktus, un šie secinājumi noteikti būs jāņem vērā. Tāpat ir nepieciešamas arī diskusijas visas nozares (ne tikai katras atsevišķas iestādes vai profesijas) ietvaros. Piemēram, kā turpināt tiesu darbu īstas un ilgstošas krīzes apstākļos, kad nav elektrības, interneta, līdz ar to nav arī pieejas tiesu kalendāriem, e-lietām, normatīvo aktu tekstiem utt. (nemaz nerunājot par militāro apdraudējumu). Kā šādos apstākļos apziņot ne vien tiesnešus un tiesu darbiniekus, bet arī puses, prokurorus, advokātus utt.? Kā izlemt, kuru lietu skatīšana šādā situācijā ir prioritāra, bet kuras var atlikt? Svarīgi saprast, ka tiesiskā valstī likuma vara ir jānodrošina jebkuros apstākļos.

Vēl viens krīzes pārvarēšanas nosacījums ir individuālās gatavības un atbildības apzināšanās. Tāpat kā par sevi un savu ģimeni krīzes ap­stākļos pirmkārt ir jāuzņemas atbildība katram pašam, tāpat atbildība ir jāuzņemas institucionālā līmenī. Šis ir bieži skandināts, bet joprojām nesadzirdēts princips, ko spilgti ilustrē civilās aizsardzības patvertņu problēma. Visvieglāk ir cerēt, ka apdraudējuma gadījumā visiem pietiks vietas pašvaldību ierīkotajās patvertnēs un ka izdosies sveikam un veselam tikt līdz šādai patvertnei, taču visgudrāk ir katram pašam iztīrīt savu pagrabu un nolikt tajā ūdens un pārtikas rezerves. Valsts nav aizgādnis – veiksmīgu un stipru valsti veido atbildīgi, patstāvīgi, rīcībspējīgi pilsoņi. Kā saka Satversme, “ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu”. Princips, kas svarīgs katru dienu, bet it īpaši krīzes apstākļos.