Pēdējā laikā par pārstāvnieciskās demokrātijas krīzi dzirdam arvien biežāk. Tam ir savs pamats: sabiedrības uzticēšanās institūcijām mazinās, politiskā vide kļūst arvien sašķeltāka, bet cilvēki arvien biežāk jūt, ka viņu balss valsts lēmumos izskan pārāk klusi. Arī Publisko tiesību institūta rīkotajā 22. konstitucionālās tiesībpolitikas seminārā, kura norises apskats lasāms šajā žurnālā, demokrātijas krīze bija otrās dienas diskusiju centrā.

Krīzes pazīmes ir redzamas. Tomēr gribas nedaudz pakavēties pie tā, vai vieni un tie paši simptomi nevar būt divām dažādām diagnozēm – īpaši tad, kad otrā nav tik slikta kā pirmā.

Neapmierinātība ar sistēmas darbību un neuzticēšanās pašai sistēmai nav viens un tas pats. Cilvēki var asi kritizēt valdību, parlamentu vai politiskās partijas un vienlaikus nešaubīties, ka demokrātija ir vienīgā pieņemamā valsts pārvaldes forma. Ja vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju nav apmierināti ar to, kā demokrātija darbojas Latvijā,¹ tas vēl nenozīmē, ka viņi ilgojas pēc citas valsts iekārtas. Tikpat iespējams, ka viņi no savas demokrātiskās tiesiskās valsts sagaida vairāk.

Šajā ziņā zīmīgs ir Eiropas Komisijas ikgadējais ziņojums par tiesiskumu,² kas rāda nepabeigtus darbus tiesiskuma nostiprināšanā. Tiesu varas neatkarība kļūst stiprāka, taču joprojām ir ievainojama. Pilsoniskā sabiedrība turpina savu darbu, tomēr arvien izjūt finansiālu trauslumu. Uzņēmēji sagaida lielāku tiesisko drošību, bet publiskajos iepirkumos joprojām saglabājas korupcijas riski.

Eiropas Stratēģijas un politikas analīzes sistēmas pētījums par demokrātijas nākotni Eiropā³ rosina domāt, ka demokrātija nesabrūk vienā dienā. Tā lēnām zaudē spēku tad, kad cilvēki vairs nesaredz saikni starp demokrātiski pieņemtiem lēmumiem un pārmaiņām savā ikdienā. Vienlaikus pētījums atgādina, ka uzticēšanos iespējams atjaunot ar tādu politiku, kas spēj pamatot savu rīcību un sasniegt rezultātu.

Nevajadzētu pārvērtēt arī paša trokšņa skaļumu. Mēs dzīvojam pavisam citā publiskajā telpā nekā pirms piecpadsmit vai divdesmit gadiem. Agrāk sabiedrisko domu filtrēja un līdzsvaroja tradicionālie mediji. Šodien katram ir mikrofons kabatā un savs klausītāju loks tīklā. Algoritmiem patīk satraukums un krīzes sajūta, nevis līdzsvars un miers.

Iespējams, mēs pārāk ātri secinām, ka cilvēki vairs netic demokrātijai, kad viņi vien ir vīlušies demokrātiskas valsts spējā īstenot to, ko demokrātija sola, proti, cilvēki viļas procesa gaitā, nevis pašā valsts pārvaldes formā. Varbūt sperot pāris soļus vēl atbildīgākas valsts pārvaldīšanas virzienā, atjaunosies cilvēku uzticība un krīzes iespēja tiks novērsta, pirms tā patiesi sākusies.