8. augusts 2023 / Nr. 32 (1298)

Kopš 2014. gada 31. marta Civilprocesa likumā ir iedibināts pagaidu aizsardzības pret vardarbību institūts jeb tiesisks instruments, kas personai civilprocesuālā kārtībā ļauj panākt faktiski tūlītēju aizsardzību no varmākas, kurš īsteno jebkāda veida fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku vardarbību, kā arī vardarbīgu kontroli. Šis “Jurista Vārda” tematiskais izdevums ir veltīts pagaidu aizsardzības pret vardarbību praktiskās piemērošanas problēmjautājumiem.

Rīgas apgabaltiesas tiesnese Ilze Celmiņa, vērtējot iespējas pilnveidot pagaidu aizsardzības pret vardarbību piemērošanas efektivitāti, savā publikācijā uzsver nepieciešamību tiesnešiem, kas skata civillietas, stiprināt zināšanas un pieredzi, tostarp juridiskajā psiholoģijā, lai praktiskajā darbībā atpazītu vardarbību un tās veidus, cietušā un varmākas attiecību īpatnības un tiesiskās situācijas potenciālo attīstību. Vienlaikus atzīmēta nepieciešamība nodrošināt informācijas pieejamību cietušajiem, lai prasmju trūkums patstāvīgi sagatavot pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību nebūtu šķērslis saņemt nepieciešamo aizsardzību.

Aplūkojot šī tiesību institūta izcelšanos un pamatus, zvērināts advokāts Edgars Nikels īpaši akcentē, ka par nepatiesa pieteikuma par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļa piemērošanu persona var tikt saukta pie kriminālatbildības. Vienlaikus kriminālatbildības piedraudējums ir attiecināms uz tiem gadījumiem, kad persona pārkāpj tiesas lēmumā par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļa piemērošanu noteikto. Šajā aspektā E. Nikels rosinājis pārvērtēt Krimināllikuma 168.¹ pantā noteikto soda sankciju.

Vairākus praktiskus problēmjautājumus iezīmējusi arī zvērināta advokāte Liene Neimane, norādot, ka daļa iesniegto pieteikumu tiek izmantoti, lai pastarpināti panāktu sev vēlamu rezultātu kādā citā personiskā, ar vardarbību nesaistītā jautājumā, savukārt finansiāli mazāk aizsargātā sabiedrības daļa, pastāvot reālai vardarbībai, likumā noteikto aizsardzību nesaņem, jo nespēj sagatavot tādu pieteikumu (tajā skaitā nespēj samaksāt kompetentam profesionālim par pieteikuma sagatavošanu), kas nekavējoši – nākamajā dienā – tiktu apmierināts. Kā vienu no problēmas iespējamiem risinājumiem L. Neimane norādījusi iespēju izskatīt aizsardzības pret vardarbību pieteikumu kriminālprocesuālā kārtībā.

Apsverot šāda ierosinājuma lietderīgumu, vērts ielūkoties Norvēģijas Karalistē praktizējoša advokāta Samira Askerova ieskatā par pagaidu aizsardzības pret vardarbību institūta piemērošanas īpatnībām Norvēģijā. Tur minētais institūts tiek regulēts Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā.

Latvijas Republikas tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece Daina Lepika apkopojusi tiesībsarga praksi un ieteikumus saistībā ar pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļu piemērošanu. Autore paudusi viedokli par nepieciešamību pilnveidot Civilprocesa likuma 250.⁵⁸ pantu, tādējādi novēršot gadījumus, kad lēmums par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļu piemērošanu tiek atcelts formālu iemeslu dēļ, kā arī iespējamam atbildētājam paredzot tiesības pēc lēmuma par pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanu pieņemšanas iesniegt tiesā savus paskaidrojumus arī situācijā, kad iespējamais atbildētājs apšauba pēc būtības šo līdzekļu piemērošanas nepieciešamību un nebija informēts par pieteikuma izskatīšanu, tādējādi nodrošinot pušu līdztiesību.

Diskusijai par pagaidu aizsardzības pret vardarbību institūta efektivitāti papildu dimensiju piešķir Senāta Administratīvo lietu departamenta zinātniski analītiskās padomnieces Kristīnes Zemītes ieskats par to, kā lēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību ietekmē administratīvo lietu izskatīšanu.