Mg.iur. Māris Grudulis, LPA Civiltiesību katedras lektors, LU Juridiskās fakultātes doktorants

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Viens nekrietns tiesas spriedums nodara vairāk posta nekā daudz nekrietnu rīcības piemēru, jo pēdējie piegāna straumi, bet pirmais – pašu avotu.

(Frānsiss Bēkons)

Dažu pārkāpumu dēļ nodarīto kaitējumu ir grūti izteikt vairāk vai mazāk precīzi novērtējamos zaudējumos un tā atlīdzināšanai izmantot Civillikumā nostiprināto zaudējumu institūtu. Tie ir tādi tiesību pārkāpumi, kuru rezultātā nodarītais kaitējums vai nu neizpaužas kā mantisks pametums, vai nu mantisko pametumu nav iespējams precīzi aprēķināt ar matemātiskām metodēm.
Šādos gadījumos likumdevējs var noteikt, ka cietušajam piešķirama kompensācija¹ pēc tiesas ieskata. Līdz ar to tiek radīta juridiska kategorija, kas normatīvajos aktos tiek lietota, lai, to piemērojot, tiktu atlīdzinātas dažu specifisku kaitējumu rezultātā nodarītās sekas.
Tajā pašā laikā šis juridiskais instruments praksē tiek lietots tik nevienveidīgi, ka rodas šaubas par to, vai tiesas ieskats daudzos gadījumos nepārvēršas par tiesas patvaļu.
Par jautājuma nopietnību un aktualitāti liecina arī šim tematam veltītās Latvijas tiesību zinātnieku publikācijas, kurās tiek norādīts uz neadekvātu kompensāciju noteikšanu tiesās. Tā, piemēram, A.Bitāns norāda, ka tiesu noteiktās kompensācijas summas ir nesamērīgas² un piedāvā metodi kompensācijas noteikšanai.³
Fakts, ka, izskatot līdzīgus gadījumus, tiesas nosaka dažāda lieluma kompensācijas, acīmredzami liecina par dažādu metožu lietošanu vai arī vēl ļaunāk – par metodes neesamību vispār un tiesiskā valstī nepieļaujamu tiesas patvaļu. Šāda situācija tiesībās nav attaisnojama, jo viena no tiesiskas valsts pazīmēm ir vienveidīga tiesību piemērošana vienveidīgos gadījumos, kā arī visu personu vienlīdzība taisnīgas tiesas priekšā.