Ilga Neimane, Rīgas zemesgrāmatu nodaļas priekšniece

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Latvijas valsts iekšējā organizatoriskajā uzbūvē, tās ikdienas darbībā, piemērojot tiesību normas, un tās personāla kvalifikācijā vēl daudz darāmā, lai cilvēktiesības un indivīdu intereses automātiski kļūtu par jebkuras valsts rīcības mērauklu¹.
Demokrātiskā, tiesiskā valstī jānodrošina tāda uz ārpusi vērsta darbība, kuras ikdienā tiktu ievērota tiesību normu juridiskā spēka hierarhija. Dažkārt praksē tiek pārkāptas Satversmē un starptautiskajos dokumentos garantēto īpašuma tiesību kā cilvēktiesību normas, kurām šajā hierarhijā ir augstāks rangs.
Tiesību zinātņu teorija noteic, ka juridiskā spēka hierarhijā esošo zemāko normu atbilstību augstākajām normām pārbauda, vispirms interpretācijas ceļā konstatējot zemākas normas saturu, tad interpretācijas ceļā konstatējot augstākas normas saturu un pēc tam salīdzinot abu normu saturu. Ja salīdzināšanas rezultātā nonāk pie secinājuma, ka zemākās normas saturs pārsniedz augstākās normas pieļautās robežas, tad zemākā norma ir spēkā neesoša un to nedrīkst piemērot.
Egils Levits, bijušais Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis, aplūkojot vispārējās cilvēktiesību teorijas pamatus 2003. gada Rakstu krājumā, secina, ka cilvēktiesību normas ir piemērojamas tieši un nepastarpināti. Tas nozīmē, ka ikviena persona var uz tām atsaukties, vēršoties ar iesniegumu iestādē vai ar sūdzību tiesā un iestādei vai tiesnesim tās ir jāpiemēro, pieņemot lēmumu konkrētajā gadījumā. Piemēram, tiesnesis nedrīkst atteikties konkrētajā lietā, kas skar īpašuma tiesības, piemērot Satversmes 92. panta trešo teikumu: “Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu” ar aizbildinājumu, ka jēdziens “atbilstīgs atlīdzinājums” nav pietiekoši komentēts vai Saeima vispār nav pieņēmusi par šo jautājumu regulējošu likumu. Tādā gadījumā tiesnesim pašam jāinterpretē jēdziens “atbilstīgs atlīdzinājums” un jāpiespriež šī atlīdzība tieši uz Satversmes 92. panta pamata arī īpašuma tiesību nepamatota aizskāruma gadījumos.
Lai gan Satversmē īpaša norma nav noteikta, Satversmes tieša piemērojamība izriet no tās 1. pantā noteiktā demokrātijas principa.
Īpašuma tiesības kā cilvēktiesību normu konstitucionālo rangu, kuru materiāli nodrošina tiešā piemērojamība, procesuāli nodrošina to (incidentālā) kontrole vispārējās jurisdikcijas tiesas procesā (skatot individuālas lietas). Incidentālā tiesību normu kontrole vispārējās jurisdikcijas tiesās nozīmē, ka apstrīdētās normas atbilstība normām ar augstāku juridisku spēku tiek pārbaudīta tikai tad, ja šis jautājums ir strīdīgs, tātad parasti tiesas procesā. Tas nozīmē, ka ikviena persona savā konkrētajā lietā var panākt, lai tiesa pārbaudītu apstrīdētās normas atbilstību augstāka juridiska spēka normām.
Tā kā Satversmē garantētajām tiesībām uz īpašumu ir konstitucionāls rangs, tad apstrīdētās normas (pašvaldības saistošajos noteikumos, MK noteikumos, likumā) atbilstības pārbaudi Satversmes normām sauc arī par konstitucionālo kontroli.