Mg.iur. Māris Lejnieks, LU Juridiskās fakultātes lektors

Šī raksta pamatā ir autora tēzes, ar kurām viņš iepazīstināja klausītājus Latvijas Universitātes 64.konferences gaitā. Autors īpaši vēlas pateikties par kritiskajām piezīmēm, kuras viņš saņēma no Asoc.prof. Dr.iur. A.Fogela, Mg.iur.K.Krūmas, Mg.iur.M.Paparinska un Mg.iur.I.Jundzes.

Bieži vien politiskajos procesos tiek izmantoti juridiski argumenti. Ne vienmēr šie juridiskie argumenti ir tikuši līdz galam izsvērti, to lietojuma mērķis politiskajos procesos ir bijis ne tik daudz tiesisks, drīzāk – papildus trekns triepiens politiķu zīmētajā gleznā. Skaļa politiskā tēze sabiedrībā ir tikusi uztverta, ieguvusi popularitāti, un to plaši tiražējuši mediji. Tā rezultātā radīts jauns mīts, kuram ticēt sākuši pat paši juristi, turpinot to tiražēt jau kā tiesisku dogmu.

Piemēram, 25.martā mēs atzīmējam Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu.¹ Šķiet, būtu grūti mūsdienu sabiedrību pārliecināt, ka atbilstoši mūsdienu starptautiskajām tiesībām četrdesmito un piecdesmito gadu notikumi ir kvalificējami kā noziegums pret cilvēci, nevis genocīds. Vai Saeima šobrīd būtu gatava grozīt šīs atceres dienas nosaukumu atbilstoši korektai juridiskajai kvalifikācijai?² Vai nozīmīga Latvijas iedzīvotāju daļa būtu gatava samierināties ar domu, ka četrdesmito gadu deportācijas nav bijis genocīds? Vēl kāds piemērs – par miera uzturēšanas spēkiem tiek sauktas karaspēka vienības, kurām ar šo statusu starptautiski tiesiskajā izpratnē nav ne mazākā sakara, turklāt ar tik apbrīnojamu regularitāti, ka nu jau kā dogma tiek pieņemta jebkuras Latvijas Bruņoto spēku ārpus Latvijas dislocētās apakšvienības dēvēšana par miera uzturēšanas spēkiem.³

Taču rakstā šoreiz aplūkosim citu, tikpat politizētu un, manuprāt, tikpat juridiski neizsvērtu mītu – uzskatu, ka vēl joprojām spēkā ir 1920.gada Latvijas – Krievijas miera līgums.

Tēzei par to, ka 1920.gada Rīgas miera līgums ir spēkā esošs, ir noteikts pamatojums, kā arī, neapšaubāmi, gan tiesisks, gan politisks mērķis.⁴Šī plaši pazīstamā apgalvojuma pamatā ir uzskats, ka valsts pastāvēšanas prettiesiska pārtraukšana de jure neietekmē valsts kā starptautisko tiesību subjekta pastāvēšanu arī starptautiski prettiesiskas okupācijas un aneksijas laikā, turklāt līdz ar visām tās starptautiski tiesiskajām saistībām. Apgalvojuma, ka 1920.gada Miera līgums ir spēkā esošs, mērķis ir gan juridiski, gan politiski nostiprināt šībrīža Latvijas Republikas kā 1918.gadā dibinātās valsts turpinātājas statusu.⁵ Mums ir būtiski būt tai pašai valstij, kura tika dibināta 1918.gadā, nevis 1991.gadā jaunnodibinātai valstij. No tā ir atkarīgs pamatojums tādiem jautājumiem, kā pilsonība, valsts īpašums, starptautiskās saistības un valsts starptautiski tiesiskā atbildība.⁶ Šādā veidā Latvijas Republika tiesiski ir norobežojusies no PSRS un aizsargā savu 1940.gada pilsoņu un to pēcteču intereses.

Taču vai var būt spēkā esošs starptautiskais līgums, ja viena valsts (Latvija) uzskata, ka tas ir spēkā esošs un šo savu uzskatu nepārprotami un sistemātiski atkārto, bet otra valsts (Krievija) tikpat nepārprotami un sistemātiski atkārto, ka līgums nav spēkā esošs, jo, Latvijai iestājoties PSRS sastāvā, tā ir pārstājusi būt par starptautisko tiesību subjektu un līdz ar to spēku ir zaudējuši visi tās noslēgtie starptautiskie līgumi, kaut vai pamatojoties uz starptautisko līgumu tiesību klauzulu rebus sic stantibus.