Saskaņā ar romiešu tiesību principu “dod man faktus, un es tev došu tiesības” (da mihi facta dabo tibi ius – latīņu val.) lietas dalībniekiem tiesai būtu jāsniedz tikai faktiskie apstākļi. Savukārt atbilstoši principam “tiesības zina tiesa” (iura novit curia – latīņu val.) tiesību jautājumus izlemj tiesa, pamatojoties uz savām zināšanām.

Mg.iur. summa cum laude Gatis Bārdiņš, LU Juridiskās fakultātes doktorants

Redakcijas piebilde: G. Bārdiņa maģistra darbs “Dialoga metodes teorētiskais pamatojums un argumentatīvā nozīme” (darba vadītāja asoc. prof. Dr.iur. Daiga Iļjanova) “Jurista Vārda” rīkotajā studentu pētniecisko darbu konkursā ieguva pirmo vietu tiesību teorijas un vēstures nozarē, un konkursa žūrija to ieteica publicēšanai.

Tiesas uzdevums ir ne tikai risināt tiesiskos strīdus, bet arī sekmēt tiesiskumu. Tāpēc tiesai ir jārada apziņa, ka tiesību aizskāruma gadījumā ikviens tajā spēs rast aizsardzību. Lai to panāktu, tiesai ir nepieciešama sabiedrības uzticība, jo tiesa nespēj īstenot savu uzdevumu, ja tiek apšaubīta tās nolēmumu likumība un pamatotība. Tādēļ viena no iespējām, kā veicināt sabiedrības uzticību tiesai, ir nolēmumu pamatošana ar skaidriem un pārliecinošiem argumentiem. Tādējādi nolēmumu pamatojumam un argumentācijas metodēm ir būtiska loma sabiedrības uzticības un līdz ar to arī tiesiskuma stiprināšanā.

Kāds franču tiesnesis 1336. gadā rakstīja:

“Nav labi, ja ikviens var apspriest nolēmuma saturu, tāpēc balamutēm ir jāpaliek tumsībā un viņu mutēm aizvērtām, lai nemusinātu citus. Nevienam nav jāzina augstākās tiesas noslēpumi, pār kuru augstāks ir vienīgi Dievs.” ⁷

Francijā līdz pat 14. gadsimtam bija aizliegts pamatot nolēmumus. Nolēmumi netika pamatoti arī citās Rietumeiropas valstīs, piemēram, Vācijā un Zviedrijā. Tas tika darīts nolūkā izvairīties no nolēmumu apspriešanas, kas varētu kaitēt tiesas autoritātei. Tomēr laika gaitā tiesas autoritāte vairs nebija pietiekams pamats nolēmumu ievērošanai, tāpēc 1734. gadā Zviedrijas, 1810. gadā Francijas un 1877. gadā Vācijas procesuālajos likumos tika noteikts tiesas pienākums pamatot nolēmumus.⁸ Agrāk sabiedrība akli paļāvās uz tiesas autoritāti, tomēr mūsdienās tā vairs nav orientēta ievērot nolēmumus tikai tāpēc, ka tos taisījis ar autoritāti apveltīts subjekts. Sabiedrība vēlas zināt, kāpēc tiesa ir izvēlējusies tādu, nevis citādu tiesiskā strīda risinājumu. Tādējādi sabiedrība uzticas nevis pašam nolēmumam, bet tā pamatojumam.⁹

Tiesību piemērošana un līdz ar to arī tiesas spriešana ir saistīta ar komunikāciju starp likumdevēju, ierēdni, tiesu, lietas dalībniekiem, citām tiesām, tiesību zinātniekiem, plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību kopumā.