Tirgus dalībnieku apvienošanās kontrole

Eiropas Kopienu un Latvijas konkurences tiesības

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Debora Pāvila, Mg.iur. (Oksfordas Universitāte), Sorainen juriste

Jūlija Jerņeva, LL.M (Eiropas koledža, Brige), Sorainen juriste

1. Apvienošanās kontrole

1.1. Apvienošanās kontroles mērķis

Klasisks tirgus dalībnieku apvienošanās piemērs ir divu iepriekš neatkarīgu tirgus dalībnieku apvienošanās (saplūšana) vienā jaunā tirgus dalībniekā. Taču konkurences tiesībās ar jēdzienu “tirgus dalībnieku apvienošanās” saprot daudz plašāku korporatīvo darījumu spektru. Piemēram, ja kapitālsabiedrība X nopērk visas vai vairākumu kapitālsabiedrības Y kapitāla daļu, tas ir uzskatāms par apvienošanās darījumu, ja darījuma rezultātā X iegūst kontroli pār Y komercdarbību. Atsevišķos gadījumos arī mazākuma dalības iegūšana kapitālsabiedrībā var būt pietiekama, ja mazākuma dalībnieks iegūst izšķirošu ietekmi attiecīgajā kapitālsabiedrībā. Arī konkrētai komercdarbībai būtisku aktīvu iegūšana var tikt kvalificēta kā apvienošanās. Tāpat ir gadījumā, kad divi vai vairāk tirgus dalībnieku apvieno daļu savas komercdarbības kopuzņēmumā, šāds darījums var būt pakļauts apvienošanās kontrolei.

Apvienošanās kontrole savā būtībā ir publiskās varas iejaukšanās kapitāla daļu un aktīvu pirkšanas un pārdošanas tirgū. Apvienošanās kontroles mērķis ir aizsargāt sabiedrības intereses, t. i., priekšrocības, ko nodrošina veselīgas konkurences apstākļi tirgū. Tomēr apvienošanās kontrolei Eiropas Kopienu (EK) konkurences tiesībās ir konkrētas robežas, kuras pamatā veido tā konkrētā tirgus struktūra, kurā notiek apvienošanās darījums.

Apvienošanās kontrole ir vērsta uz to, lai nepieļautu būtisku kaitējumu efektīvai konkurencei tirgū un jo īpaši dominējošā stāvokļa iegūšanu vai nostiprināšanu konkrētā tirgū. Tātad, izvērtējot apvienošanās darījumus, būtiska nozīme ir konkrētā tirgus koncentrācijas līmenim.

Tā kā ir ļoti grūti kontrolēt dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, efektīva apvienošanās kontroles sistēma novērš šīs grūtības, aizliedzot tādus apvienošanās darījumus, kuru rezultātā tiktu iegūts vai nostiprināts dominējošais stāvoklis. Šeit saskatāms zināms paradokss. Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (EKL) 82. pants, kurš aizliedz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmatošanu, neaizliedz dominējošo stāvokli kā tādu. Taču EK apvienošanās kontroles sistēmas mērķis ir apkarot dominējošā stāvokļa iegūšanu vai nostiprināšanu, lai novērstu pat iespējamību, ka dominējošais stāvoklis varētu tikt ļaunprātīgi izmantots.

Apvienošanās darījumiem var būt kā pozitīva, tā negatīva ietekme uz konkurenci. Apvienošanās darījumi var veicināt komercdarbības efektivitāti, ja, piemēram, tirgus dalībnieks pēc apvienošanās kļūst par liela mēroga uzņēmumu, iegūst lielāku pieredzi, vairāk resursu u. tml. Apvienošanās darījumi mēdz veicināt nacionālo un Eiropas Savienības līmeņa “čempionu” veidošanos. Apvienošanās var arī glābt kādu tirgus dalībnieku no bankrota un tādējādi saglabāt augstāku konkurences līmeni tirgū. EK raksturīgā pozitīva apvienošanās darījumu ietekme ir vienotā tirgus izveides veicināšana, kas tiek nodrošināta, apvienojoties vairāku dalībvalstu nacionālo tirgu dalībniekiem.

Apvienošanās darījumu negatīvo ietekmi uz konkurenci palīdz izprast apvienošanās darījumu iedalījums. Konkurences tiesībās izšķir trīs apvienošanās veidus: horizontālā apvienošanās, vertikālā apvienošanās un konglomerāts.

Horizontālās apvienošanās ir apvienošanās starp tirgus dalībniekiem, kuri ir konkurenti vienā un tajā pašā preces un ģeogrāfiskajā tirgū un kuri darbojas vienā un tajā pašā ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmenī. Ja apvienojas konkurenti, konkrētajā tirgū paliek vismaz par vienu tirgus dalībnieku mazāk. Tātad konkurence samazinās. Turklāt pēc apvienošanās tirgus dalībnieks parasti ir ieguvis lielāku tirgus daļu, nekā iepriekš bija katram no apvienošanās dalībniekiem atsevišķi. Šā iemesla dēļ tiek uzskatīts, ka horizontālās apvienošanās ir visbīstamākās konkurencei.

Vertikālās apvienošanās notiek starp tirgus dalībniekiem, kuri darbojas saistītos konkrētajos tirgos, bet dažādos tirgus līmeņos. Piemēram, tirgus dalībnieks, kas nodarbojas ar kādu konkrētu preču ražošanu, nopērk tirgus dalībnieku, kurš līdz tam izplatījis ražotās preces, – tad notiek integrācija: ražotājam vairs nevajag sadarboties ar neatkarīgiem izplatītājiem, jo tas ir izveidojis pats savu izplatīšanas ķēdi. Līdzīgi integrācija notiek arī tad, ja tirgus dalībnieks, kas darbojas lejupējā tirgū, iegūst kontroli pār tirgus dalībnieku, kurš darbojas augšupējā tirgū, jo pircējam turpmāk ir tieša pieeja izejmateriālam, kas tam iepriekš bija jāpērk no neatkarīgiem piegādātājiem. Pēc vertikālās apvienošanās var tikt negatīvi ietekmēta konkurence kā lejupējā, tā augšupējā tirgū, galvenokārt tirgus noslēgšanas dēļ, un ar noteikumu, ka kādam no apvienošanās dalībniekiem pirms apvienošanās ir piederējusi tirgus vara konkrētajā tirgū, kurā tas darbojas.