1938. gada 1. janvārī spēkā stājās 1937. gada 28. janvārī pieņemtais Latvijas Civillikums, taču jāievēro, ka jau 1940. gadā tā darbība tika pārtraukta. Pa šo neilgo laika periodu praktiski nebija iespējams uzkrāt Civillikuma normu piemērošanas un tiesu prakses pieredzi. Tādēļ, lai izprastu laulāto mantisko attiecību regulējumu spēkā esošajā Civillikumā, autore savā rakstā pievēršas laulāto mantisko attiecību analīzei, akcentējot laika posmu no 19. gs. vidus līdz mūsdienām.

1. Laulāto mantisko attiecību veidi no 19. gs. līdz 1940. gadam

18. gadsimtā Latvijas novadi tika pievienoti Krievijas impērijai. 1804. gada 20. februārī tika pieņemts Vidzemes zemnieku likums² un 1809. gada 28. februārī – tā papildu panti,³ savukārt 1817. gada 25. augustā tika pieņemts Kurzemes⁴ un 1819. gada 26. martā – Vidzemes zemnieku likums.⁵ Šajos likumos tika ietverti noteikumi par laulību, kas bija balstīti uz jau pastāvošajām tiesībām (arī attiecībā uz laulāto mantiskajām attiecībām), tādējādi Baltijas vietējās tiesības Krievijas impērijā tika saglabātas kā īpatnējas provinču tiesības.

Fr. G. fon Bunge sakompilēja 19. gs. Latvijas teritorijā spēkā esošās tiesības, kas dažādi regulēja laulāto mantiskās attiecības dažādās Latvijas daļās, un tā rezultātā tapa "Baltijas vietējo likumu kopojums" (BVLK) – III daļa,⁶ saglabājot tiesību partikulārismu dažādos Latvijas novados.

Laikā no 19. gs. līdz 1938. gadam Kurzemē un Vidzemē bija spēkā Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļa, Latgalē – Krievijas likumu kopojumu X sēj. 1. daļa.⁷ Tāpat spēkā bija Vispārējais zemnieku nolikums, 1861. gada 13. janvāra Vidzemes zemnieku likums, 1817. gada 25. augusta Kurzemes zemnieku likums un no 1921. gada 1. februāra – arī likums "Par laulību".⁸ Taču visi šie likumi zaudēja savu spēku līdz ar 1937. gada Civillikuma⁹ (turpmāk tekstā – "1937. gada CL") pieņemšanu, kas stājās spēkā 1938. gada 1. janvārī.

Civiltiesību reformas nepieciešamībai un līdz ar to jauna civillikuma izstrādei bija trīs iemesli:

1) vēsturiski izveidojusies civillikumu dažādība Latvijā;

2) Latvijā spēkā esošo civillikumu kārtu partikulārisma ievirze, jo vēsturiski tie bija paredzēti brīvajiem lauciniekiem (galvenokārt gan muižniekiem) un pilsētniekiem;

3) līdz šim valdošais civillikumu kazuiskums.¹⁰

Attiecībā uz laulāto mantisko attiecību sistēmām vairāki 20. gs. pirmās puses autori, kas raksta par ģimenes tiesībām, piemēram, A. Būmanis, K. Čakste un L. Frīdenberga, min, ka pastāv trīs galvenās laulāto mantisko attiecību sistēmas:

1) laulāto mantas kopības sistēma;

2) laulāto visas mantas šķirtības sistēma;

3) vīra pārvaldības sistēma.

Autore šajā rakstā gan nelieto šādu iedalījumu, jo uzskata, ka "vīra pārvaldības sistēma" nav atzīstama par atsevišķu sistēmu, bet gan uzskatāma par principu, kas līdz pat 20. gs. vidum tika ietverts gan laulāto mantas kopības sistēmās, gan visas laulāto mantas šķirtības sistēmās. Turklāt 20. gs. beigās likumā šis princips tika aizstāts ar laulāto vienlīdzīgas pārvaldības principu. Vadoties no minētā, autore savā darbā izmanto šādas sistēmas: 1) laulāto mantas kopības sistēma; 2) laulāto visas mantas šķirtības sistēma (kurā visa manta ir viena vai otra laulātā atsevišķā manta) un 3) laulāto mantas šķirtības sistēma (kurā manta pārsvarā ir laulāto atsevišķā manta, bet atsevišķos, likumā paredzētos gadījumos, laulības laikā iegūtā manta atzīstama par laulāto kopīgo mantu).¹¹ Laulāto mantas šķirtības sistēma ir vidusceļš starp mantas kopību un šķirtību.

Laulāto mantisko attiecību jautājums pieder pie vissarežģītākajiem un visgrūtākajiem civiltiesībās, jo mantiskās attiecības ne tikai pakļaujas laulāto personīgām tiesībām, bet ir arī cieši saistītas ar pašu ģimeni kā sociālu organizāciju.¹² Turklāt jāņem vērā, ka 20. gs. sākuma tiesību priekšā nostājās ģimenes mantiskās vienības problēma, pastāvot sievas mantiskai tiesībspējai.¹³

Latvijā līdz 1938. gada 1. janvārim pastāvēja septiņas likumiskās laulāto mantisko attiecību sistēmas, kuru veids bija atkarīgs no laulāto kārtas un dzīvesvietas. Tā, piemēram, Vidzemē spēkā bija Vidzemes pilsētu tiesības, Vidzemes lauku garīdznieku mantiskās tiesības, Vidzemes zemes un Vidzemes zemnieku tiesības; Kurzemē – Kurzemes zemes un pilsētu tiesības un Kurzemes zemnieku tiesības; Latgalē laulāto mantiskās attiecības noteica Krievijas likumu kopojumu X sēj. 1. daļa.¹⁴ Katrs no minētajiem tiesību aktiem laulāto mantiskās attiecības risināja citādi. Turklāt vēl pastāvēja iespēja nodibināt laulāto līgumiskās mantiskās attiecības, kuru gadījumā likums pieļāva plašu gribas izpausmes realizāciju par savstarpējo mantisko attiecību satura nodibināšanu.

Kopumā pie laulāto mantiskām attiecībām izšķir trīs galvenās sistēmas – laulāto mantas šķirtības sistēmu, mantas kopības sistēmu un visas laulāto mantas šķirtības sistēmu. BVLK III daļas laikā Latvijā pastāvēja visas trīs minētās sistēmas. Mantas šķirtības sistēma pastāvēja Kurzemē un Zemgalē, mantas kopības sistēma – Vidzemes pilsētās un visas laulāto mantas šķirtības sistēma bija Latgalē. Šāda dažādība bija nevēlama. Izstrādājot 1937. gada CL, sākotnēji likumdevējam nebija skaidrības, kādu mantisko attiecību modeli pieņemt jaunajā likumā kā likumisko.

Kā nepiemērots tika noraidīts mantas kopības modelis, jo mantas kopība, kur vīrs viens pats pārvalda visu mantu un kur visa, arī sievas manta, atbild par viņa parādiem, pārāk apdraud sievas mantu.