Būvniecība ir viena no senākajām cilvēka darbības jomām. Mūsdienās būvniecība tiek uzskatīta par speciālo administratīvo tiesību nozari. Līdzīgi tas ir, piemēram, arī Vācijas tiesību sistēmā.¹ Būvniecība saistāma arī ar Satversmes 105. pantā² noteiktajām tiesībām uz īpašumu. Vienlaikus gan svarīgi, lai īpašums netiku izmantots pretēji sabiedrības interesēm.

Administratīvā procesa likuma 28. panta pirmā daļā noteikts: "Par trešo personu administratīvajā procesā var būt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts var ierobežot vai kuru var skart tiesas spriedums lietā."³ Par trešajām personām būvniecības procesā var būt divu grupu pārstāvji, kuru subjektīvajām tiesībām un tiesiskajām interesēm var būt atšķirīgi pamati un aizsardzības procedūras, tie ir kaimiņi un sabiedrības vispārīgo tiesību un tiesisko interešu aizstāvji.⁴

Šā raksta mērķis ir gan izpētīt trešo personu tiesisko interešu būvniecības procesā vēsturiskās saknes senajos laikos un viduslaikos, gan parādīt kopīgās iezīmes konkrēto periodu attīstībā, gan arī atklāt personas tiesību un brīvību attīstības tendences būvniecības noteikumu rašanās procesā.

Ar būvniecību saistītu jēdzienu rašanās

Pirmatnējā sabiedrībā dzīvi nevarēja tiesiski realizēt ārpus savas sociālās struktūras – ģints, cilts. Pirmatnējā sabiedrībā bija divējādas paražas: vienas regulēja attiecības starp cilts locekļiem, bet otras noteica attiecības ar kaimiņiem, citām ģintīm, ciltīm. Par paražu neievērošanu sodīja pati sabiedrība. Katra norma bija veidojusies no konkrēta, iepriekš risināta konflikta.

Kopumā indivīds sabiedrībā ilgi sevi neapzinājās kā patstāvīgu būtni. "Ceļš pašapziņā no "viņš" (kopas loceklis) līdz "es" kā "ego" (indivīds no kolektīva brīva un neatkarīga būtne) ir milzīgs."⁵ Tas ir ceļš no cilvēka kā dabas sastāvdaļas, kurš pilnībā pakļaujas dabas likumiem, līdz apzinīgai, patstāvīgai būtnei, kas sabiedrībā rada pati savus likumus un dzīvo saskaņā ar tiem. Šis periods ilga tūkstošiem gadu.

Babilonijas valsts sestā cara Hamurapi (Hammurapi) laikā Babilonija kļuva par milzīgas valsts galvaspilsētu. "Hamurapi kodekss"⁶ (trešais gadu tūkstotis pirms Kristus) ataino, ka cilvēce dzīvojusi pēc šāda parauga "receptes": ja kāds izdara to un to, tad viņam draud tas un tas. Kodeksa 228.–232. paragrāfs veltīts būvniecības jautājumiem. Tā, piemēram, noteikts: ja celtnieks uzbūvēs māju un izdarīs darbu tā, ka viņa uzbūvētā māja sabrūk un tā rezultātā iet bojā mājas saimnieks, tad mājas celtnieks jānogalina; ja nekvalitatīvi uzbūvēta māja ir cēlonis saimnieka dēla bojāejai, tad jānogalina celtnieka dēls. Iepriekš minētais varētu būt viena no pirmajām saglabātajām liecībām par celtniecības noteikumiem un to pārkāpšanas sekām.

Zināms, ka Ēģiptē III gadsimtā pirms mūsu ēras⁷ viens no valsts pamatuzdevumiem bija Nīlas ielejas apūdeņošanas sistēmas būvniecība. Arī virsuzraudzība šo darbu veikšanai atradās valsts rokās. Augstmaņi pārzināja sarežģītu arhitektūras būvju celtniecību un prata izskaitļot zemesgabalu laukumus. Apūdeņošanas sistēmu būvniecībā izveidojās tā sauktā Mezopotāmijas un Ēģiptes caru "celtniecības un ūdenssaimniecības birokrātija",⁸ kas tiek uzskatīta par vecāko pasaulē.

Ja bija mazi zemesgabali, bieži bija nepieciešamība izmantot kaimiņa īpašumu, piemēram, ņemot ūdeni, ja nebija sava avota. Tādējādi radās īpašuma izmantošanas ierobežojumi kopējā labuma vārdā. Ierobežojumiem vienmēr bija nepieciešams īpašs pamatojums, un jebkura ierobežojuma nepieciešamība bija jāpierāda. XII tabulu likumos, kas ir vecākais rakstītais romiešu tiesību apkopojums, konkrēti VII tabulā,⁹ runāts par jautājumiem, kas skar kaimiņu tiesības celtniecības darbu uzsākšanā un veikšanā. Piemēram, paredzēts, ka apkārt ēkai jābūt neapbūvētam laukumam divas līdz piecas pēdas un ka ejas platumam starp ēkām jāatbilst noteiktam lielumam. Tāpat bija paredzēts, ka īpašniekam nav jācieš kaimiņa būve, kas uzcelta ar izvirzījumu virs robežas vai sienas izvirzījums ir vairāk nekā puspēda.¹⁰

Īpaši jārunā par tā sauktajiem interdiktiem (interdict – aizliegums), sevišķi "atjaunojošie" interdikti, kas bija virzīti uz bojātu publisku ēku atjaunošanu. Ārēji tie izpaudās vārdos: "Tev jāatjauno". Daudziem soda veidiem bija tā sauktā taisnīgās atmaksas forma (lex talionis).

Savukārt Solons Atēnās esot ieviesis šādu kārtību: ja gar kaimiņu gabalu tiek izrakts grāvis, nedrīkst pārkāpt robežas; ja tiek izveidots žogs, jāatkāpjas no kaimiņa gabala par vienu pēdu; ja tiek būvēta māja dzīvošanai, no kaimiņa gabala jāatkāpjas divas pēdas.

Minētais vērtējams kā mūsdienu sabiedrības trešo personu interešu aizstāvības iedīgļi. Gaja Institūciju ceturtās grāmatas 30.