Uzskatot, ka efektīvs administratīvais process ir galvenais cilvēktiesību garants, Tieslietu ministrija sagatavoja Administratīvā procesa likuma³ grozījumus,⁴ kurus Saeima pieņēma 2006. gada 26. oktobrī. Grozījumu mērķis bija pilnveidot un efektivizēt lietu izskatīšanas gaitu administratīvajās tiesās.⁵ Tomēr, kā secināts Administratīvā procesa efektivizēšanas koncepcijā, šie grozījumi pilnībā nav nodrošinājuši iespēju lietas izskatīt ātri un efektīvi.⁶ Tāpēc 2008. gada 18. decembrī Saeima pieņēma jaunus Administratīvā procesa likuma grozījumus,⁷ paredzot papildu risinājumus tiesu darba efektivitātes veicināšanai. Jauninājumi tika paredzēti arī citos likumos.

Tiesas spriešanas efektivitāte

Lai noskaidrotu, kā panākt efektīvu tiesas spriešanu, visupirms ir jāizzina, kas ir tiesas spriešana un ko nozīmē spriest tiesu efektīvi. Līdz ar to ir jāaplūko tiesas spriešanas un efektivitātes būtība.

Tiesas spriešana

Ja starp divām pusēm izceļas strīds, kuru tās pašas nespēj atrisināt, viena no iespējām ir vērsties pie kāda trešā ar lūgumu palīdzēt rast strīda risinājumu. Šis trešais var būt starpnieks, mediators, arbitrs vai tiesa.⁸ Izvēloties tiesu, pusēm ir jāņem vērā tālāk minētās tiesas spriešanai raksturīgās pazīmes.

Tiesas darbība galvenokārt ir vērsta uz strīda izšķiršanu, nevis atrisināšanu,⁹ jo tiesa strīdu visupirms uzlūko kā faktiskos apstākļus, kuriem ir piemērojama tiesību norma. Līdz ar to strīda risinājums ir subsumcijas rezultāts, kurš pasaka, kurai pusei ir no tiesību normām izrietoša taisnība.¹⁰

Tiesību normas ir valsts varas sankcionēti sabiedrības uzvedības priekšraksti,¹¹ savukārt tiesas kā valsts varas institūcijas uzdevums ir nodrošināt šo noteikumu ievērošanu. Līdz ar to tiesas spriešana pirmām kārtām ir tiesiskās kārtības nodrošināšanas līdzeklis.¹²

Lai nodrošinātu tiesisko kārtību, tiesas rastajam strīda risinājumam nav obligāti nepieciešama pušu piekrišana, jo tiesas darbība tiek atbalstīta ar valsts varas piespiedu līdzekļiem. Līdz ar to ir pietiekami, ja strīds tiek izšķirts par labu vienai vai otrai pusei un ja puses šo risinājumu respektē. Tas nozīmē, ka tiesai nav katrā ziņā jāatrisina strīds pilnībā, izzinot un līdzsvarojot pušu pretstatītās intereses un panākot pušu piekrišanu strīda risinājumam.¹³

Strīda izšķiršanai ir raksturīgi, ka viena puse tiek atzīta par uzvarētāju, bet otra – par zaudētāju.¹⁴ Tādējādi arī tiesas process norisinās kā pušu sacensība, tām cenšoties pārliecināt tiesu par savu taisnību.¹⁵ Atšķirībā no sadarbības, kas dod iespēju nonākt pie abām pusēm pieņemama risinājuma, sacensības rezultātā vismaz viena puse parasti nav apmierināta.¹⁶

Lai gan tiesas darbība pamatā ir vērsta uz strīda izšķiršanu, tas nenozīmē, ka tiesa nevar dot ieguldījumu arī strīda pilnīgā atrisināšanā. Piemēram, tiesa var censties puses samierināt. Tomēr tiesas process tam nav piemērots – kaut vai tamdēļ, ka laiks, kas nepieciešams strīda atrisināšanai, tiesā ir ierobežots.¹⁷

Apkopojot minēto, izriet, ka tiesas spriešana ir viens no strīdu risināšanas veidiem, kurā strīda risinājums parasti nav balstīts uz pušu vienprātību.

Efektivitāte

Atbilstoši Latvijas Zinātņu akadēmijas skaidrojumam "efektivitāte" ir pakāpe, kādā sistēma vai tās sastāvdaļas sasniedz vēlamo rezultātu (izpilda savas funkcijas) salīdzinājumā ar resursu patēriņu. Savukārt "efektīvs" ir tāds, kas ļauj sasniegt rezultātu, lietderīgi izmantojot resursus.