Izklaides troksnis nav jauna problēma, par to gadiem ilgi runājuši iedzīvotāji, biedrības, pašvaldības policija, Veselības inspekcija, ministrijas un arī tiesībsargs. Turklāt šī problēma ir sistēmiska un vienlaikus aptver vairākas jomas, tostarp vides aizsardzību, sabiedrisko kārtību, pašvaldību kompetenci, būvniecību, komercdarbību un veselības aizsardzību. Rezultāts ir visnotaļ nepatīkams – ierobežota iestāžu kompetence, neskaidra atbildība un nespēja rast efektīvus un kompleksus risinājumus. Iedzīvotāji ir daudzkārt saskārušies ar amatpersonu atrunām par “sasietām rokām”, “pirkstu rādīšanu uz citām iestādēm” un “vēstuļu futbolu”, kad viena iestāde adresē vēstuli citai iestādei, kura savukārt to pāradresē atpakaļ pirmajai iestādei.

Paredzams, ka Satversmes tiesas 2026. gada 14. aprīļa spriedums (turpmāk – Spriedums) lietā Nr. 2025-18-03 (turpmāk – Lieta) šo situāciju mainīs. Šajā Lietā Satversmes tiesa Ministru kabineta 2014. gada 7. janvāra noteikumu Nr. 16 “Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība” 9., 10., 11. un 12. punktu¹ ir atzinusi par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 96., 111. un 115. pantam,² ciktāl tie nenodrošina personas pienācīgu aizsardzību pret pārmērīgu izklaides troksni.³ Vienlaikus Satversmes tiesa ir noteikusi Saeimai pienākumu līdz 2027. gada 1. martam noregulēt izklaides trokšņa novērtēšanas, kontroles un ar to saistītās atbildības pamatprincipus, kā arī precizēt Ministru kabinetam un pašvaldībām doto pilnvarojumu. Citiem vārdiem, Saeimai kā likumdevējam ir uzdots konceptuāli sakārtot galvenos jautājumus izklaides trokšņa pārvaldības jomā.

Šī raksta mērķis ir skaidrot, kādēļ izklaides radītais troksnis līdz šim nav pilnvērtīgi noregulēts normatīvā līmenī, kāpēc administratīvais sods pats par sevi nav uzskatāms par pietiekami efektīvu problēmas risinājumu, kā arī kādā veidā Satversmes tiesas spriedums iezīmē nozīmīgu attīstību trokšņa pārvaldības tiesiskajā regulējumā.

Kāpēc Lieta nonāca Satversmes tiesā?

Lieta tika ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsargs, pamatojoties uz saņemtajām iedzīvotāju sūdzībām, secināja, ka izklaides vietu (naktsklubu, bāru, diskotēku, āra terašu u.c.) radītais troksnis būtiski aizskar iedzīvotāju pamattiesības, tomēr valsts nav izveidojusi pienācīgu aizsardzības mehānismu.