Izvēršot un uzsverot šo Satversmē definētā principa nozīmi, likumdevējs likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 7. pantā formulējis likuma varas principu, proti, "spēkā esošie likumi [..] ir saistoši visiem Latvijas teritorijā, un neviens nevar aizbildināties ar to nezināšanu".² Taču šā principa ievērošanu no privātpersonas valsts var prasīt tikai gadījumā, ja tā ir nodrošinājusi personas tiesības zināt savas tiesības, proti, izpildījusi Satversmes 90. panta prasības.

Līdz šim Satversmes 90. pants vairāk ir aplūkots saistībā ar valsts pienākumu nodrošināt normatīvo aktu pieejamību sabiedrībai, taču tikai ar normatīvajiem aktiem šā Satversmes panta tvērums neaprobežojas. Augstākās tiesas Senāts savā praksē ir norādījis: "Tiesības zināt savas tiesības ietver arī tiesības iepazīties ar informāciju, kura ar lielu varbūtību nosaka privātpersonas iespējamību vai, tieši otrādi, neiespējamību aizstāvēt savas subjektīvās mantiskās vai cita rakstura tiesības."³ Līdzīgi jau iepriekš bija secinājusi arī Satversmes tiesa: "[Satversmes 90. pants] paredz arī personas tiesības, stājoties publiski tiesiskajās attiecībās ar valsts varas institūcijām, tikt informētai par tās tiesībām konkrētajās attiecībās."⁴

Līdztekus normatīvajiem aktiem valstij ir pienākums nodrošināt privātpersonai plaša informācijas klāsta pieejamību. Arī šāda informācija līdzīgi kā normatīvie akti valstij ir jāizsludina oficiālajā laikrakstā.

Gan likumu un citu normatīvo aktu, gan arī jebkuras oficiālās informācijas izsludināšana un publicēšana ir vienoti procesi un nav sadalāmi vai atraujami viens no otra. Kā savulaik noteica Likuma par "Valdības Vēstnesi" 2. pants: "Neviens nevar aizbildināties ar "Valdības Vēstnesī" iespiestu, kā arī Latvijā spēkā stājušos likumu, lēmumu, pavēļu, rīkojumu un oficiālu izziņojumu nezināšanu." Līdz ar to jāsecina, ka tikai izsludināšana oficiālajā laikrakstā nodrošināja šādu "oficiālo izziņojumu", kā tos dēvēja starpkaru periodā, publisko raksturu, proti, neviena persona nevarēja atsaukties uz to, ka viņu valsts nav informējusi vai ka viņai nav bijis iespējams iepazīties ar konkrēto informāciju.

Oficiālais laikraksts vienmēr ir pastāvējis ar mērķi vienkopus publiskot visu informāciju, kura privātpersonām, tostarp komersantiem, kā arī valsts un pašvaldību institūcijām ir jāzina, lai ikviens varētu pildīt pienākumus un īstenot savas tiesības. Ar šo principu cieši saistīts arī ikviena pienākums sekot līdzi publikācijām oficiālajā laikrakstā: no valsts pienākuma informēt personas savukārt izriet pieņēmums, ka persona ir iepazinusies ar šo informāciju. Ja kāda informācija ir bijusi ievietota oficiālajā laikrakstā, vairs nav iespējams atsaukties uz jebkādiem apstākļiem, kuru dēļ persona nav varējusi ar to iepazīties.

Šā iemesla dēļ ne vien likumi, bet arī citi normatīvie akti un pārējā valsts oficiālā informācija tiek izsludināta oficiālajā laikrakstā. Kā norādījis Latvijas Senāts, jebkura normatīvā akta spēkā esamības pamats ir tā "izsludināšana oficiālā orgānā".⁵ Viens no izsludināšanas būtiskākajiem elementiem ir izsludināmā teksta verifikācija, proti, pārbaude, vai attiecīgais teksts ir pieņemts tam noteiktajā procesuālajā kārtībā un ir autentisks.⁶

Kaut arī vairumā Eiropas valstu tradicionāli oficiālie laikraksti līdz šim iznākuši papīra (vai papīra un elektroniskā) formātā, mūsdienās arvien aktuālāks kļūst jautājums par oficiālā laikraksta izdošanu tikai elektroniski.⁷ (Šeit jāatzīmē, ka Latvijas Republikas oficiālais laikraksts "Latvijas Vēstnesis" jau kopš 1996. gada paralēli papīra formātam ir pieejams arī interneta vidē un kopš 2007. gada gan laikraksta jaunāko numuru, gan visu apjomīgo arhīvu internetā var lasīt bez maksas.)

Taču oficiālā publikācija – ja tā notiktu vairs tikai elektroniskajā vidē – raisa arī vairākus šobrīd vēl neatbildētus jautājumus: vai tādējādi tiktu uzlabota oficiālās informācijas pieejamība sabiedrībai un līdz ar to nodrošināta pilnīgāka Satversmes 90. panta izpilde, vai arī – tieši pretēji – noteiktai sabiedrības daļai tiktu ierobežota piekļuve valsts oficiālajai informācijai un tiktu apdraudēta minētā Satversmes panta īstenošana, publiskās informācijas ticamība un vairāki tiesību pamatprincipi.

Tā kā tiesības ir daļa no valsts kultūras mantojuma, ne mazāk būtisks ir arī jautājums par elektroniskā medija ilgtspēju, salīdzinot ar papīra druku, kas savu dzīvotspēju jau ir pierādījusi vairāku gadsimtu garumā. Turklāt, ja datorpirāti ik pa laikam pamanās uzlauzt pat ASV izlūkošanas dienesta datortīklu, vai risks situācijā, kad valsts oficiālā informācija tiek izsludināta un uzglabāta tikai elektroniskā formā, būtu samērīgs naudas ietaupījumam, kas rastos, pilnībā pārtraucot oficiālā laikraksta papīra versijas izdošanu? Vai arī – varbūt tomēr jāturpina oficiālā laikraksta drukāšana uz papīra kaut minimālā metienā, lai to "drošības nolūkos" varētu glabāt, piemēram, publiskajās bibliotēkās?

Vēl kāds aspekts. Oficiālajā laikrakstā publicētā informācija ir uzskatāma par autentisku, valsts garantē tās pareizību. Iedzīvotājiem ir tiesības pilnībā paļauties, ka oficiālajā publikācijā lasāmais normatīvo aktu, komercreģistra un citu sludinājumu, kā arī jebkādu citu oficiālu izziņojumu teksts ir tieši tāds, kāds tas ir publicēts. Jebkura kļūdaina, novēlota vai neprecīza informācija var izraisīt negatīvas sekas (arī personas tiesību aizskārumu), par ko valstij ir jāatbild kā sākotnējai publisko tiesību juridiskajai personai, tai skaitā materiāli. Turklāt valsts atbildība par oficiālās informācijas pareizību ietver arī valsts prestižu un cieņu.

Un pēdējais jautājums pārdomām: ja notiek pilnīga pāreja uz elektronisko publikāciju, vai oficiālajiem izziņojumiem jābūt apkopotiem vienā vietnē, vai arī tie var būt izvietoti dažādos portālos? Jau kādu laiku vērojama tendence veidot atsevišķus sludinājumu portālus noteiktiem oficiālo sludinājumu veidiem vai ievietot tos dažādās jau esošās mājaslapās. Tā, publiskā iepirkuma paziņojumi atkarībā no paredzamā iepirkuma summas atrodami vai nu Iepirkumu uzraudzības biroja, vai atsevišķu pašvaldību mājaslapās, kā arī dažādu valsts un pašvaldību iestāžu un uzņēmumu elektroniskajās vietnēs. Savukārt paziņojumi par maksātnespējas procesiem lasāmi IT uzņēmuma "Lursoft" mājaslapā. Oficiālajā laikrakstā nedz papīra, nedz elektroniskajā formātā tie vairs nav atrodami. Turpinoties šādai tendencei, aktuāls kļūst jautājums: cik daudzu informācijas avotu regulāra aplūkošana var būt Latvijas iedzīvotāja pienākums, lai viņš varētu iepazīties ar visiem oficiālajiem izziņojumiem un tādējādi pilnvērtīgi realizēt savas Satversmes 90. pantā noteiktās tiesības?

Tā kā šobrīd darba grupā norit darbs pie jaunas koncepcijas par oficiālo publikāciju, žurnāls "Jurista Vārds" aptaujāja ekspertus, uzdodot vairākus jautājumus:

1. Kas mūsdienās jāsaprot ar jēdzienu "oficiālā informācija", kuras pieejamības nodrošināšana ir valsts pienākums? Vai tie ir tikai vispārsaistoši normatīvie akti (likumi, Ministru kabineta noteikumi, starptautiskie līgumi, pašvaldību saistošie noteikumi, Satversmes tiesas spriedumi), vai arī citi (oficiāli) izziņojumi, kas var ietekmēt personas subjektīvās tiesības, piemēram, Centrālās vēlēšanu komisijas paziņojumi, tiesu ziņas, pašvaldību paziņojumi, komercreģistra informācija, politisko partiju darbības pārskati, tiesu izpildītāju, notāru, maksātnespējas administratoru paziņojumi, informācija par laulāto mantiskajām attiecībām, dokumentu un zīmogu atsau­kumi u. tml.? Vai sabiedrībai ar vienota oficiāla ziņu avota starpniecību jādara pieejami arī tādu valsts pārvaldes iestāžu dokumenti, kas nav ārēji normatīvie akti, piemēram, Ministru kabineta, Ministru prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja rīkojumi, nozaru iestāžu instrukcijas u. tml.?

2. Vai valsts oficiālā informācija jāizsludina papīra, elektroniskā vai papīra un elektroniskā formātā? Vai oficiālajiem izziņojumiem jābūt sabiedrībai pieejamiem bez maksas?

3. Vai oficiālajai publikācijai, ja tā tiek veikta elektroniskā vidē, jābūt pieejamai vienā interneta vietnē, vai arī būtu pieļaujama oficiālo izziņojumu sadalīšana pa nozarēm un dažādiem informācijas kanāliem (mājaslapām)?

4. Vai būtu iespējams deleģēt valsts oficiālās informācijas izziņošanu privātajam sektoram? Kā šāda situācija būtu vērtējama no tiesiskās drošības viedokļa, teiksim, ja valsts privātais partneris kāda (piemēram, tehniska vai finansiāla) iemesla dēļ Satversmē noteiktajā termiņā nepublicē Valsts prezidenta parakstītu likumu un tas attiecīgi nevar stāties spēkā? Kā būtu risināms jautājums par (materiālo) atbildību gadījumā, ja izziņošanu veiktu privāts partneris, bet oficiālajā publikācijā rastos kļūda un persona, kurai ar to būtu nodarīts kaitējums, vērstos tiesā?

Piedāvājam lasītājiem Egila Levita, Gunāra Kusiņa, Gunāra Kūtra, Kristīnes Jarinovskas, Ilzes Pilsētnieces, Aivara Borovkova, Ringolda Baloža, Jāņa Endziņa, Aigara Strupiša, Arvīda Dravnieka un Jura Rudevska skatījumu uz oficiālās publikācijas formu, pieejamību un lietderību .

Daži "Jurista Vārda" aptaujātie eksperti savu viedokli par oficiālās publikācijas formu un saturu izklāstījuši brīvā formā, daži atbildes formulējuši atbilstoši jautājumu struktūrai. Diskusijas noslēgumā – ieskats citu valstu oficiālās publikācijas institūciju darbībā.

Materiālus un viedokļus diskusijai apkopoja un sagatavoja:
Dina Gailīte, Sannija Matule, Jānis Pleps un Leonards Pāvils

¹ Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16. punkts.

² Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. SKA-5 13.–18. punkts.

³ Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 24. maija sprieduma lietā Nr. SKA-191/2007 14. punkts.

⁴ Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16. punkts.

⁵ Latvijas Senāta Apvienotās sapulces 1927. gada 25. februāra spriedums. Grām.: Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940). 1. sējums. Senāta Apvienotās sapulces spriedumi. Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1997, 152.–153. lpp.

⁶ Sal.: Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2004, 442. lpp.

⁷ Sk.: Trops A. Ceļā uz oficiālo publikāciju elektroniskā vidē. Jurista Vārds, Nr. 8(512), 26.02.2008.