1. Jāpiekrīt, ka, pirms tiek izstrādāta koncepcija šajā jomā, nepieciešams noskaidrot, ko ietver jēdziens "oficiālā publikācija" un kādas pašreiz ir problēmas šī jēdziena izpratnē. Izvērtēšanai izvirzāmas trīs izpratnes.

Pirmkārt, oficiālā publikācija ir tikai tā informācija, kuru publicē publisko tiesību subjekts, pildot savus uzdevumus (normatīvie akti, biedrību un nodibinājumu reģistrs, tiesu izpildītāju, zvērinātu notāru paziņojumi).

Otrkārt, oficiālā publikācija ir informācija, kuras publicēšana rada tiesiskas sekas trešajām personām (normatīvo aktu publicēšana saistīta ar to spēkā stāšanos, komercreģistra informācija ar publikācijas brīdi kļūst saistoša, kapitālsabiedrības likvidatora paziņojums par sabiedrības darbības izbeigšanu un aicinājums kreditoriem pieteikt savus prasījumus, informācija par pilnvaras atsaukumu, paziņojumi par publisko akciju sabiedrību akcionāru sapulcēm).

Treškārt, oficiālā publikācija ir tikai tā informācija, kuru publicē publisko tiesību subjekts un kura rada tiesiskas sekas trešajām personām (komercreģistra informācija, normatīvie akti).

Ar oficiālo publikāciju Amerikas Savienotajās Valstīs saprot, piemēram, Patentu un preču zīmju biroja iknedēļas publikāciju, ka ir iesniegts preču zīmes reģistrācijas pieteikums un preču zīme varētu tikt reģistrēta. Minētais paziņojums sniedz iespēju ikvienam, kura tiesiskās intereses varētu tikt skartas, reģistrējot šādu preču zīmi, 30 dienu laikā no publikācijas dienas iebilst. Ja iebildumi tiek saņemti, preču zīmes pieteicējam tie ir jāatspēko vai jāatsakās no preču zīmes reģistrācijas pieteikuma. Ja iebildumi tiek atspēkoti vai iebildumi nav iesniegti, preču zīme tiek reģistrēta.

"Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis" ir tiesību aktu oficiālais avots. Turklāt šajā izdevumā tiek publicēti gan Eiropas Savienības tiesību akti, gan Eiropas Kopienu tiesas un Pirmās instances tiesas nolēmumu apkopojumi, Eiropas Parlamenta sēžu protokoli, aicinājumi interesēties par projektiem un programmām, paziņojumi par amatu konkursiem Eiropas Savienības institūcijās, paziņojumi par publiskajiem iepirkumiem, noslēgtajiem līgumiem, paziņojumi Eiropas ekonomisko interešu grupām.

Lai strādātu pie kāda varianta ieviešanas, saprotams, ka virzāmi būtu tikai divi, tie, kuri uzsver publikācijas subjektu. Lai publikācija būtu oficiāla, publikācijas subjektam ir jābūt ar publisku varu apveltītam (oficiālam). Tajā pašā laikā oficiālās publikācijas vietne nevar pārvērsties par uzziņu biroju, kurā publicēta jebkāda publisko tiesību subjekta informācija (piemēram, sporta spēļu fotogrāfijas).

Turklāt sabiedrībai būtu jāsaņem informācija par pārvaldes procesiem publiskajās institūcijās (atklātība, laba pārvaldība), t.sk. informācija par Ministru prezidenta rīkojumiem, iestāžu iekšējiem normatīviem.

2. Jāsāk ar oficiālās publikācijas pieejamību. Publikācija nav pašmērķis. Publikācijas mērķis ir sabiedrības informēšana. Līdz ar to šai publikācijai ir jābūt sabiedrībai pieejamai (elektroniskai, ņemot vērā šā brīža informācijas sabiedrības attīstību, bez maksas, ērtai informācijai vienā elektroniskajā vietnē). Būtu izvērtējama oficiālās publikācijas veidošana papīra formātā vienā eksemplārā, ņemot vērā valsts arhīva fonda aspektu.

3. Oficiālajai publikācijai jābūt atrodamai vienā elektroniskajā vietnē. Taču, lai ievērotu funkciju nedublēšanās principu oficiālās publikācijas nodrošinātāju vidū, šī vietne varētu būt tāda, kurā ir atsauces uz citām oficiālo publikāciju vietnēm, ko savukārt administrē paši oficiālo publikāciju radītāji.

4. Oficiālās publikācijas uzdevums varētu tikt deleģēts privāto tiesību subjektam. Atbildības par iespējamajiem riskiem kontekstā nav nozīmes, vai publicē publisko tiesību subjekts vai privāto tiesību subjekts. Visi iespējamie riski ir jāparedz līgumā, kas tiktu slēgts starp publisko tiesību subjektu un privāto tiesību subjektu.

Lai nerastos pārpratumi, tas, ka privāto tiesību subjektam būtu deleģēts oficiālās publikācijas uzdevums, nenozīmē, ka sistēmai – elektroniskai vietnei, kas nodrošinātu publikāciju, arī būtu jāpieder privātam uzņēmumam. Pārliecīga sasaistīšanās ar privāto sektoru ir otra galējība, no kuras būtu jācenšas izvairīties. Privātā partnerība nozīmē sadarbību, kas vislabāk iespējama ar līdztiesīgiem nosacījumiem. Skatoties no Latvijas Republikas interešu skata punkta, domāju, ka vislabākais risinājums būtu valstij (lasīt – Uzņēmumu reģistram) piederoša sistēma (kā tas ir ar citām valsts nozīmes informācijas sistēmām, piemēram, VID informācijas sistēma, Tiesu informatīvā sistēma u. c.), kuru, balstoties uz privātās partnerības nosacījumiem, varētu apkalpot jebkurš godīgā, atklātā konkursā uzvarējis komersants.