Faktiskās situācijas apraksts

Pēdējās desmitgadēs situācija drošības jomā pasaulē ir būtiski izmanījusies. Atšķirībā no situācijas pagājušajā gadsimtā šobrīd nopietnus draudus valstu drošībai rada nevis citas agresīvi noskaņotas valstis, bet gan dažādi radikāli noskaņotu personu grupējumi, kuri kā līdzekli savu mērķu sasniegšanai izmanto terorismu. 2009. gada vasarā tika vēstīts: "Pirms dažām dienām, 24. jūnijā, Irākā, Bagdādē, teroristu sarīkota sprādziena rezultātā bojā gājuši 70 cilvēki. Vēl dažas dienas iepriekš – 20. jūnijā – 60 cilvēki miruši Irākas pilsētā Kirukā."¹ Rakstot par situāciju Vidējos Austrumos, žurnālists un terorisma pētnieks Džeisons Bērks (Jason Burke) izteicies, ka "mūs apdraud kas jauns un atšķirīgs, sarežģīts un daudzveidīgs, aktīvs un mainīgs, ko ļoti grūti raksturot".² Ir izveidojusies situācija, kurā radikālu ideju iedvesmotas personas, kurām nav ne konkrētas teritoriālas saistības, ne atšķirības zīmes un bieži vien pat ne stingras piederības kādai no teroristu organizācijām, ir spējīgas organizēt uzbrukumus, kuri ir faktiski līdzvērtīgi tādiem, kādus varētu veikt kāda agresīvi noskaņota valsts. Kopš 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākuma gan pret ASV, gan arī citām valstīm tikuši veikti daudzi džihādisma³ ideoloģijas iedvesmoti terora akti,⁴ kuros bojā gājuši desmitiem tūkstoši cilvēku. 2001. gada 11. septembra terora akti, kuri ir būtiski ietekmējuši starptautisko tiesību attīstību, protams, nav vienīgie. 1993. gada 23. februāra sprādziens Ņujorkas Pasaules tirdzniecības centra Ziemeļu tornī, kura rezultātā bojā gāja seši cilvēki, bet vairāk nekā tūkstotis tika ievainoti,⁵ 1995. gada 13. novembra sprādziens pie ASV Militārās sadarbības programmas ēkas Riādā; 1996. gada 25. jūnija terora akts pie Kobāras (Khobar) torņiem, ASV gaisa spēku bāzē Saūda Arābijā, kurā bojā gāja vairāki desmiti cilvēku; 1998. gada 7. augusta sprādziens ASV vēstniecībās Nairobi, Kenijā un Dārelsalāmā, Tanzānijā; 2000.