Vecāku tiesību vēsturiskā attīstība

Ģermāņu tiesību saimē⁶ vēsturiski vecāku vara abiem vecākiem nodibinājās tikai tādā gadījumā, ja vecāki bija laulāti vai pēc tam stājās savstarpējā laulībā.⁷ Savukārt gadījumos, ja bērns piedzima mātei, kura neatradās laulībā, tā viena pati realizēja vecāku varu, bet tēvam radās tikai civiltiesiski pienākumi pret bērnu – uzturēšanas pienākums.⁸ Mūsdienās ģermāņu tiesību saimē šī nostādne ir tālāk attīstījusies tādējādi, ka vecāki, kuri nav laulāti, pie zināmiem nosacījumiem var iegūt vecāku kopīgu atbildību, bet tā netiek iegūta automātiski ar bērna izcelšanās noteikšanu no abiem vecākiem.⁹ Tas, kādu vecāku tiesību apjomu vecāki vēlas realizēt, ir atkarīgs no vecāku savstarpējām attiecībām, vēlmēm un noteiktā regulējuma. Lai nodibinātu vecāku kopīgu atbildību, bez bērna vecāku izcelšanās noteikšanas ir nepieciešama arī abu vecāku vēlme tādas tiesības iegūt. Gribas izpausme ir divējāda: noslēdzot laulības vai iesniedzot kopīgu pieteikumu par vecāku kopīgu atbildību.

Vācijā no 1998. gada 1. jūlija ārpus laulības dzimuša bērna tēvs var iegūt kopīgu aizbildnību, ja abi vecāki iesniedz kopīgu paziņojumu par kopīgu aizbildnību.¹⁰ Šāda konstrukcija ir loģiska, jo nevar abiem vecākiem pastāvēt vienādas tiesības, īpaši gadījumos, ja ģimene nekad nav bijusi izveidota. Zināmā mērā jāatzīst, ka vecāku kopīgs pieteikums būtībā neapliecina, ka šī ģimene faktiski dzīvo kopā. Tomēr, no praktiskā viedokļa raugoties, ir apšaubāms, ka māte, kura faktiski viena rūpējas par bērnu, izvēlētos iesniegt kopīgu pieteikumu par vecāku kopīgas aizbildnības nodibināšanu. Šāda vecāku aizbildnības konstrukcija zināmā mērā aizsargā bērna mātes tiesības, bet tas ir saistīts ar mātes un bērna īpašo stāvokli, ko nosaka pati daba, jo bērna māte vienmēr ir zināma un parasti arī māte uzņemas rūpes par mazuli, bet bērna tēva loma nav viennozīmīgi zināma. Gadījumos, ja abi vecāki, kuri nav laulāti, šādu pieteikumu neiesniedz, neraugoties uz to, ka ir noteikta bērna izcelšanās no abiem vecākiem, bērna māte viena realizē vecāku aizbildnību, bet tēvam ir pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus un iespēja satikties ar bērnu.¹¹ Šāds regulējums, ka ārpus laulības dzimuša bērna tēvam ir iespējas iegūt vecāku kopīgu aizbildnību uz kopīga vecāku pieteikuma pamata, ir pazīstams arī citās Eiropas valstīs (Nīderlandē, Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā u. c.). Savukārt Austrijā ārpus laulības dzimuša bērna tēvs var iegūt vecāku kopīgu aizbilnību, ja vecāki noslēguši šādu vienošanos un to apstiprinājusi tiesa. Tomēr katrs no vecākiem jebkurā brīdī var iesniegt tiesā lūgumu par vecāku kopīgas aizbildnības izbeigšanu, nepamatojot šādu lūgumu.¹²

Tādējādi ģermāņu tiesību saimes valstīs¹³ šo valstu likumdevēji ir izvēlējušies ģimenes attiecības regulēt, izejot vairāk no faktiskām attiecībām (esošas ģimenes) un bērna interešu aizsardzības, jo regulē attiecības esošā ģimenē (laulātā un nelaulātā) vai starp vecākiem, kuri vairs nedzīvo kopā. Kopumā šāds vecāku un bērnu tiesisko attiecību regulējums ir praktiskāk realizējams, kas nodrošina lielāku tiesisko drošību tieši bērnam.