Satversmes grozīšanai ir komplicēts raksturs, un viena konstitucionālā subjekta "pilnvaru apjoma palielināšana ir neizbēgami saistīta arī ar citu valsts institūciju pilnvaru apjoma korekciju".¹ Tādēļ jāpatur prātā, ka šādai korekcijai jābūt izsvērtam lēmumam, nevis nejaušām sekām, kas radušās Saeimas pirmstermiņa pilnvaru izbeigšanās mehānisma pilnveides dēļ.

Šobrīd pastāvošā Saeimas pilnvaru pirmstermiņa izbeigšanas mehānisma galvenais trūkums ir tā darboties nespēja,² tādēļ mehānisma efektivitātei jābūt pilnveides mērķim. Mehānismam jābūt īstenojamam, tomēr Saeimas atlaišana nevar būt "voluntārs spontāns solis, ko kārdinoši viegli izmantot politiskās konjunktūras īstermiņa prasībām"³ vai "ikdienas politiskās un ekonomiskās cīņas ierocis".⁴ Veidojot Saeimas pirmstermiņa pilnvaru izbeigšanās mehānismu, šie apstākļi jāņem vērā.

I. Pilnveides virzieni

Debates par mehānisma pilnveidi sākās jau neilgi pēc Satversmes spēkā stāšanās. 1927. gadā notika mēģinājums atlaist Saeimu Satversmē neparedzētā veidā,⁵ un profesors Kārlis Dišlers, komentējot šo ieceri, jau tolaik norādīja uz nepieciešamību un arī virzieniem, kā Saeimas atlaišanas mehānismu uzlabot.

Viens no piedāvātajiem risinājumiem attiecās uz tautas daļai piešķiramu tiesību ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, un šāds risinājums nav zaudējis aktualitāti arī mūsdienās. Tautas daļas ierosinājums, kam sekotu tautas nobalsošana, dažkārt tiek minēts kā vienīgais līdzeklis "ierūsējušā" parlamenta atlaišanas mehānisma pilnveidei. Tiesību zinātņu maģistri Edgars Pastars un Jānis Pleps norādījuši, ka "Satversmes ietvaros tikai pašu tautu var apveltīt ar zināmiem papildu instrumentiem, kas var efektīvi kalpot kā pretsvars Saeimai un ļauj sasniegt parlamenta atlaišanas mērķus".⁶ Tomēr šādam viedoklim grūti piekrist. Jebkādā veidā īstenotai Saeimas atlaišanas mehānisma pilnveidei būtu nepieciešami Satversmes grozījumi, un, palielinot viena valsts institūta tiesības, tās būtu jālīdzsvaro ar citu institūtu tiesībām. Līdz ar to grozījumi Satversmē paredzēto līdzsvaru instrumentos ir neizbēgami. Tomēr no tā vien, ka tiek paredzēts cits subjekts, kas līdzās Valsts prezidentam var ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, tautas nobalsošana nebūs ātrāka. Tādēļ mehānisma pilnveidei jāizpaužas citādi, īpaši optimizējot Valsts prezidenta pilnvaras.

Šādu pilnveides virzienu jau 1927. gadā piedāvāja K. Dišlers, kā arī Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija 2008. gadā un uz Konstitucionālo tiesību komisijas izstrādāto viedokli par Saeimas priekšlaicīgu vēlēšanu mehānismu balstītais Valsts prezidenta iesniegtais Satversmes grozījumu projekts.⁷ K. Dišlers norādīja, ka "mūsu Satversmē pastāvošo atlaišanas veidu varētu "atdzīvināt", padarīt par praksē vieglāk pielietojamu, ja pamazinātu valsts prezidenta risku pie Saeimas atlaišanas ierosināšanas".⁸ K. Dišlers tomēr iebilda pret Valsts prezidenta pilnu rīcības brīvību un 50. panta svītrošanu un ieteica noteiktus gadījumus, uz kuriem 50. pantu, t. i., prezidenta risku zaudēt amatu, varētu neattiecināt.

Arī Satversmes grozījumu projekts, kuru, balstoties uz Konstitucionālo tiesību komisijas izstrādāto viedokli, 2009. gada janvārī Valsts prezidents Valdis Zatlers iesniedza Saeimai, paredzēja atlaišanas mehānisma pilnveidi divos līdzīgos virzienos – pirmkārt, dodot daļai tautas tiesību ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu un, otrkārt, piešķirot Valsts prezidentam tiesību atlaist Saeimu noteiktos gadījumos.

Šie pilnveides virzieni, kas aptver būtiskākos publiski izskanējušos ierosinājumus mehānisma pilnveidei, lai arī šķietami līdzīgi, savstarpēji konceptuāli atšķiras. Pirmkārt, K. Dišlers atzina tautas nobalsošanas nepieciešamību, kuru – attiecībā uz Valsts prezidenta pilnvarām – noraida Konstitucionālo tiesību komisija un nepiedāvā minētais Valsts prezidenta projekts. Otrkārt, Valsts prezidenta projektā un daļēji K. Dišlera piedāvājumā paredzēta iespēja noteikt konkrētus gadījumus, kuros Valsts prezidents ir tiesīgs atlaist Saeimu, neriskējot ar amatu.