1. Likumdošanas tiesību izpratne

Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes³ (turpmāk – Satversme) 64. pantam “likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros”. No minētā panta izriet, ka likumdošanas tiesības pieder diviem konstitucionāliem orgāniem – Saeimai un pilsoņu kopumam.

Galvenokārt Latvijas Republikā likumdošanas funkciju pilda Saeima.⁴ Satversmes tiesa likumdošanas tiesības definējusi kā “tiesību kādu jautājumu noregulēt ar likumu”,⁵ Saeimas kompetenci pieņemt likumu, lai saskaņotu indivīda darbību vai bezdarbību un sabiedrības mērķus.⁶

Kā redzams, parlaments īsteno sev piešķirtās likumdošanas tiesības, pieņemot likumus. Lai labāk izprastu likumdošanas tiesību tvērumu, nepieciešams definēt likuma jēdzienu. Par likumu nevar saukt jebkuru ārējo normatīvo tiesību aktu, bet tikai atbilstoši konstitūcijā regulētajam procesam parlamenta vai tautas pieņemtu aktu ar vispārīgiem un svarīgiem priekšrakstiem.⁷ Likums ir normatīvais tiesību akts, tāpēc tam jāsatur tiesību normas. Līdz ar to tiesību normu pazīmes attiecināmas uz likumu, kuram tām jāatbilst, jo pretējā gadījumā likums būtu atzīstams par individuālo tiesību aktu, nevis normatīvo tiesību aktu. Ņemot vērā iepriekš minēto, likumam kā ārējam normatīvajam tiesību aktam jābūt abstraktam, adresētam nenoteiktam personu lokam un saistošam⁸ (“piemērojams [..] piespiedu kārtā”⁹). Atbilstoši ārējo normatīvo tiesību aktu hierarhijai likums ir pakārtots Satversmei, bet tam ir augstāks juridiskais spēks attiecībā uz pārējiem ārējiem normatīvajiem tiesību aktiem.¹⁰

Profesors Hanss Kelzens (Hans Kelsen, 1881–1973) uzsvēris vēl vienu likuma būtisku pazīmi – tam jābūt piemērojamam.¹¹ Lai tas īstenotos, nepieciešamas vismaz trīs stadijas – vispārējas tiesību normas radīšana (likuma pieņemšana), individuālas normas radīšana, tas ir, valsts pārvaldes iestādēm vai tiesām vispārēju tiesību normu attiecinot uz konkrētu dzīves gadījumu, nosakot tam konkrētas tiesiskas sekas, un attiecīgi individuālas normas izpilde.¹² No iepriekš minētā izriet, ka, pēc H. Kelzena, likums ir tikai tas, kuram seko tiesību piemērošanas process. Izpildvaras jomā likuma kā normatīvā akta īstenošana notiek ar administratīvā akta palīdzību, kas attiecina likuma sekas uz konkrēto adresātu individuālā gadījumā,¹³ savukārt tiesu vara, spriežot tiesu, likumu piemēro, pieņemot nolēmumus.