Latvijas Senāta izveidošana

Līdz 1918. gada 18. novembrim Latvijas teritorijā funkcionēja Krievijas impērijas tiesu sistēma ar Tiesu palātu un Valdošo senātu Pēterburgā. Jaunajai valstij pēc neatkarības proklamēšanas vajadzēja pašai organizēt savu tiesību sistēmu. Lai arī nozīmīga bija diplomātiskā cīņa par jaunās valsts neatkarības starptautisko atzīšanu un nacionālo bruņoto spēku organizēšana, tomēr ne mazāk svarīga bija tiesu reforma. Šis uzdevums sevišķi būtisks bija tādēļ, ka kopš proklamēšanas brīža Latvijas Republika tika veidota kā tiesiska valsts.³ Tiesiskā valstī obligāts elements ir neatkarīga tiesa, kas izšķir personu savstarpējos strīdus un nodrošina privātpersonu subjektīvo publisko tiesību aizsardzību pret valsts varas patvaļu.⁴

Latvijas Tautas padome 1918. gada 6. decembrī pieņēma Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību.⁵ Ar šo likumu Latvijas Tautas padome radīja jaunās valsts tiesu sistēmu, kuru veidoja miertiesas, apgabaltiesas, Tiesu palāta un Latvijas Senāts. Saskaņā ar Pagaidu nolikuma 7. punktu par kasācijas instanci visās lietās noteica Latvijas Senātu, kas izspriež lietas koleģiālā sastāvā un iedalās trīs departamentos – Civilās kasācijas, Kriminālās kasācijas un Administratīvajā departamentā.

Jāņem vērā, ka Latvijas Republikas dibināšana nenozīmēja radikālu revolūciju tiesību jomā un iepriekšējā tiesiskā regulējuma noraidīšanu. Tieši pretēji: Latvijas Senāts pēcāk vairākkārt uzsvēra, ka "nevar pielaist, it kā kādā nebūt valstī, lai gan uz vienu momentu, būtu bijis tiesību vacuum – tukšums".⁶ Latvijas Republika pēc atdalīšanās no Krievijas impērijas saglabāja pēctecību gan normatīvā līmenī, gan arī tiesību piemērošanas līmenī. Kā atzina Latvijas Senāts kādā lietā, "Latvijā nav izdoti atsevišķi likumu noteikumi, kāpēc šajos jautājumos atzīstami par Latvijā spēkā pastāvošiem agrākie Krievijas likumi un noteikumi".⁷

Arī Latvijas Senāta iekārtu noteica pietiekami komplicēts normatīvais regulējums. Atbilstoši Latvijas Senāta viedoklim Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību bija pamatlikums, "kas ievērojami pārgrozījis bij. Kriev. valdošā senāta iekārtu un raksturu".⁸ Līdztekus pagaidu nolikumam bija piemērojami Krievijas impērijas Tiesu iekārtas likumi⁹ tiktāl, ciktāl tie saskaņojami "ar aprādīto pagaidu nolikumā [..] izteikto principu un garu".¹⁰

Lai izveidotu Latvijas Senātu un Tiesu palātu, vajadzēja ne vien pieņemt attiecīgos normatīvos aktus, bet arī izraudzīties juristus, kuri uzņemtos tiesnešu pienākumus. Atskatoties uz Latvijas tiesnešu korpusa veidošanu tūlīt pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gadā, tieslietu ministra biedrs Eduards Strautnieks atzina: "Latvijas pirmās tapšanas dienās nebija starp latviešiem neviena tiesneša un komplektēt tiesnešus nācās ārpus maģistratūras no advokātu rindām. Varu ar gandarījumu konstatēt, ka latviešu advokāti ar lielāko pašaizliedzību un uzupurēšanos uzņēmās grūtos tiesneša pienākumus, nemaz neprasīdami, kāds par to labums un cik lielu amatu katram dos.