Ievads

Par zvērināta advokāta palīga institūtu, tā vietu ceļā uz zvērināta advokāta statusu Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijā pēdējos gados ir daudz diskutēts. Šīs diskusijas aktualizē gan advokatūras paaudžu nomaiņas jautājumu, gan nepieciešamību saglabāt profesijas kvalitāti, vienlaikus padarot to pieejamāku jauniem un spējīgiem juristiem. Taču līdztekus plašākai diskusijai par advokāta palīga institūta nākotni šobrīd praksē ir iezīmējušies arī atsevišķi konceptuāli jautājumi tieši saistībā ar zvērināta advokāta palīga ikdienas darbību patrona vadībā.

Advokāta palīga institūta nozīme pilnvērtīgi atklājas tikai tad, ja patrona un palīga attiecības tiek aplūkotas nevis kā formāla organizatoriska saikne, bet kā profesionālās pēctecības un atbildības attiecības advokatūras iekšienē.

No patrona pārpilnvarojuma jautājuma izpratnes ir atkarīga gan korekta priekšstata veidošana par zvērinātu advokātu palīgu darbību advokatūrā kopumā, gan pareiza advokāta ordera un citu lietvedības elementu lietošana praksē. Savukārt nepareiza šī institūta izpratne var radīt kļūdainu priekšstatu, ka patrona un palīga profesionālās attiecības pielīdzināmas civiltiesiska pilnvarojuma vai pārpilnvarojuma modelim. Šāda pieeja neatbilst Latvijas Republikas Advokatūras likuma (turpmāk – Advokatūras likums) sistēmai un paša zvērināta advokāta palīga institūta būtībai.

Šajā saistībā publikācijas autori vērš uzmanību uz diviem būtiskiem apsvērumiem. Pirmkārt, zvērināta advokāta palīga un patrona attiecībām ir īpašs profesionāls statuss. Tās nav ne darba tiesiskās attiecības, ne pilnvarojuma attiecības civiltiesiskā izpratnē. Tās pēc būtības ir profesionālās sagatavošanas, vadības, uzraudzības attiecības, kas vērstas uz pakāpenisku palīga profesionālo patstāvību. Patrona un palīga attiecības visprecīzāk raksturo meistara un mācekļa modelis. Otrkārt, patrona pārpilnvarojums zvērināta advokāta palīgam ir skatāms kontekstā ar advokatūras speciālo regulējumu. Tādēļ tas nav reducējams uz civiltiesiska pārpilnvarojuma konceptu, bet analizējams Advokatūras likuma, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes (turpmāk – Padome) lēmumu un citu advokatūras iekšējo normatīvo aktu ietvarā.

Šīs publikācijas mērķis, pirmkārt, ir precizēt patrona pārpilnvarojuma institūta vietu zvērināta advokāta palīga profesionālajā darbībā. Otrkārt, parādīt, kā šis pārpilnvarojums tiek īstenots praksē, sagatavojot advokāta orderi. Treškārt, norādīt uz tiem normatīvā regulējuma aspektiem, kuros advokatūras attīstības interesēs būtu nepieciešamas pārmaiņas. Tādējādi raksts vienlaikus skar gan zvērināta advokāta palīga institūta teorētisko izpratni, gan tā praktisko piemērošanu, gan advokatūras turpmākās attīstības jautājumus.

Zvērināta advokāta palīga institūta vēsturiskā attīstība

Vispirms neliels ieskats advokāta palīga institūta vēsturiskajā attīstībā.

Jau viduslaikos apmācība vai prakse, kā arī eksāmenu kārtošana Rietumeiropas zemēs bija priekšnoteikums, lai kļūtu par advokātu.