Kriminālprocesa likums bija pilnīgi jauns dokuments, kura rašanās saistīta ar laika prasībām. Noziedzības kvalitātes attīstība, noziedzīgu nodarījumu skaita pieaugums, līdz ar to slodzes palielināšanās tiesībsargājošajās iestādēs prasīja veikt kriminālprocesuālās reformas. Diemžēl jaunais Kriminālprocesa likums bija arī negatavs dokuments, jo saturēja diezgan daudz nepilnību un savstarpēji nesaistītu pretrunu. Tāpēc turpmākajos gados bija jāizdara daudz grozījumu.

Reformas skāra arī vienu no kriminālprocesa pirms­tiesas stadijas posmiem – izmeklēšanu. Izmeklēšanas mērķis un būtība principā nav mainījusies, bet paplašinājās saturs. Līdz ar to radās jaunas problēmas, kas bija steidzīgi jārisina. Lielākās grūtības šo normu piemērošanas sākumā veidojās pieredzes trūkuma dēļ. Šis likums ir ārvalstu un Latvijas kriminālprocesuālo zinātņu simbioze. Likumā, pēc to izstrādātāju domām, bija jāietver vislabākās kriminālprocesuālās zinātnes tendences. Līdz ar to nevienā valstī nebija izveidota prakse tāda veida likuma piemērošanā. Latvijas Kriminālprocesa likuma piemērošanas prakse veidojās pakāpeniski, mācoties no kļūdām un ejot pareizajā virzienā.

Rakstā autors aplūkos dažas izmeklēšanas problēmas un piedāvās risinājumus. Galvenā uzmanība tiks veltīta Valsts policijas kā izmeklēšanas iestādes darbībām izmeklēšanas stadijā, jo autoram ir praktiska pieredze, strādājot Valsts policijā un piemērojot Kriminālprocesa likuma normas.

Dažas izmeklēšanas problēmas un to risinājumi

Izmeklēšanu veic izmeklētājs, kas saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 28. pantu ir persona, kura ar izmeklēšanas iestādes vadītāja rīkojumu pilnvarota veikt izmeklēšanu kriminālprocesā. Lai realizētu šo normu, piemēram, Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes priekšnieks, kuru var uzskatīt par izmeklēšanas iestādes priekšnieku, izdeva rīkojumu, ar kuru par izmeklētājiem nozīmēja visas amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm.