Valsts pārvaldes uzdevuma izpilde ārpus iestādes ne vienmēr ļauj sasniegt labākus rezultātus nekā gadījumā, ja uzdevumi tiktu veikti ar iestādes pašas resursiem, līdz ar to ir būtiski pirms valsts pārvaldes uzdevuma nodošanas novērtēt šādas nodošanas izdevīgumu un efektivitāti. Tāpēc procesa stadijā pirms uzdevuma nodošanas ir svarīgi izvēlēties precīzus kritērijus, kas ļautu ar augstu ticamības pakāpi paredzēt un novērtēt, vai pārvaldes uzdevuma nodošana būs izdevīgāka, proti, sniegs efektīvāku rezultātu. Balstoties uz līdzšinējo pieredzi un situācijas izpēti, pētījuma "Valsts pārvaldes uzdevumu nodošanas analīze un rekomendācijas" mērķis ir veikt šādu valsts pārvaldes uzdevumu nodošanas esošās prakses analīzi.

Pētījumā norādīts: analizējot pārvaldes uzdevumu nodošanas praksi Latvijā un ārvalstīs, secināms, ka ideālā gadījumā tam būtu jāsastāv no četriem lieliem posmiem, kas turklāt periodiski atkārtojas ar noteiktu regularitāti. Šie posmi ir pārvaldes uzdevuma nodošanas plānošana, pretendentu atlase, nodotā uzdevuma izpilde un uzdevuma nodošanas seku un rezultātu izvērtēšana, kas attiecīgi dod pamatu jauna pārvaldes uzdevuma nodošanas plānošanai vai – esošā nodošanas gadījumā –parametru grozīšanai. Katrā no četriem lielajiem posmiem ir vairākas darbības.

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40. panta otrā un trešā daļa noteic, ka privātpersonai pārvaldes uzdevumu var deleģēt ar ārēju normatīvo aktu vai līgumu, ja tas paredzēts ārējā normatīvajā aktā [..]. Citai publiskai personai pārvaldes uzdevumu var deleģēt likumā noteiktajos gadījumos. Tādējādi Valsts pārvaldes iekārtas likums pieļauj trīs normatīvā regulējuma formas, kas saistītas ar deleģējumu.

Pētījumā uzsvērta nepieciešamība nošķirt deleģēšanas un līdzdarbības līgumus. No normatīvā regulējuma, Valsts pārvaldes iekārtas likuma izstrādes materiāliem un koncepcijas neizriet pamatojums deleģēšanas un līdzdarbības līgumu nošķiršanai. Lai gan ir iezīmētas to atšķirības un nodalītas situācijas, kurās katrs līguma veids piemērojams, tomēr būtiskas atšķirības to saturā un deleģējošās iestādes un privātpersonas attiecībās, atbildības sadalījumā un pārējos elementos nav konstatējamas.

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 46. pants norāda deleģēšanas un līdzdarbības līgumos ietveramās informācijas minimumu, taču, pirmkārt, katrā konkrētā gadījumā līgumam var būt nepieciešamas papildu sadaļas un specifisks regulējums, otrkārt, līdzdarbības līguma specifika var pieprasīt atšķirīgu šī līguma saturu, kas neatbilst likuma 46. pantā noteiktajam.

Pētnieki arī norāda, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40. panta otrā daļa, kas vispārīgi noteic privātpersonām veikto deleģējumu juridisko dabu, ir skaidra un piemērošanas problēmas nerada. Turpretī šī panta trešā daļa, kas regulē formu, kādā pieļaujams veikt valsts pārvaldes uzdevumu deleģējumu citām publiskām personām, formulējuma skaidrības un izteiksmes ziņā atšķiras no otrajā daļā ieviestajiem diviem deleģējuma veidiem (ārējā normatīvajā aktā vai, attiecībā uz publiskām personām, šaurāk – likumā; ar deleģējuma līgumu, ja tas paredzēts ārējā normatīvajā aktā vai, attiecībā uz publiskām personām, šaurāk – likumā). Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40. panta trešā daļa būtu jāformulē skaidrāk, analoģiski kā otrās daļas noslēgumā, nosakot, ka citai publiskai personai pārvaldes uzdevumu var deleģēt ar līgumu, ja tas paredzēts likumā.

Pārvaldes uzdevuma nodošanas līgums ir publisko tiesību līgums, to izstrādā attiecīgā iestāde, un iestādei ir galvenā loma šī līguma satura noteikšanā. Līguma noteikumi ir saskaņojami ar otru līdzēju, taču būtiski, ka galvenā loma pieder iestādei.

Jāuzsver, ka pārvaldes uzdevumu nodošanas īstenošanai ir jāsaglabā un jāuztur spēkā tās vērtības un kritēriji, ko kā efektivitāti pamatojošos kritērijus pretendents ir norādījis savā piedāvājumā iestādei vai par ko puses vienojušās sarunu laikā. Šo uzdevumu cita starpā var palīdzēt risināt pārvaldes uzdevumu nodošanas līgums, ja tas sagatavots tālredzīgi un kvalitatīvi. Minētajā kontekstā, izstrādājot pārvaldes uzdevumu nodošanas līgumu (deleģēšanas vai līdzdarbības līgums), ļoti būtiska uzmanība ir jāpievērš šādu sadaļu izstrādei:

1) uzdevuma izpildes kvalitātes novērtējuma kritēriji un to vērtības;

2) sasniedzamie rezultāti, to vērtības, izmērīšanas iespējamība un metodes;

3) uzdevuma izpildes kvalitātes novērtējuma kritēriju un sasniedzamo rezultātu vērtības, pie kādām uzdevuma nodošana vairs nav efektīva un iestādei rodas pamats vienpusēji izbeigt pārvaldes uzdevuma nodošanas līgumu;

4) nodotā uzdevuma detalizēts apraksts, uzdevuma robežas, pilnvaru sadalījums starp līdzējiem uzdevuma izpildē;

5) uzdevuma izpildes kontroles mehānisms, kas ļauj iestādei regulāri pārliecināties par uzdevuma izpildes gaitu un rādītāju atbilstību efektivitātes prasībām.

Īpaši būtiska uzmanība pārvaldes uzdevumu nodošanas līguma izstrādei ir jāpievērš gadījumos, kad plānots nodot uzdevumu, kura izpildi var veikt tikai viena konkrēta persona (parasti – privātpersona), kas turklāt nav iestādes pilnā vai izšķirošā kontrolē. Šādā gadījumā praksē nereti var novērot, ka privātpersona izmanto savu ekskluzīvo stāvokli un ir tendēta uz sev labvēlīgu nosacījumu uzstādīšanu un ietveršanu savstarpējā sadarbībā. Lai šādu risku pēc iespējas mazinātu, pārvaldes uzdevumu nodošanas līgumā jāietver detalizēti apsvērta tā grozīšanas procedūra un gadījumi, kā arī nodotā pārvaldes uzdevuma izpildes kārtība un jau minētie izpildes rādītāji, un, jo īpaši, jāizvēlas finansēšanas modelis, kas izslēdz privātpersonas iespējas ietekmēt saņemtā finansējuma apmēru neatkarīgi no uzdevuma izpildes rādītājiem.

Sīkāk ar pētījumu var iepazīties Valsts kancelejas interneta mājaslapā.

Gatis Litvins