Cicerona un Mērfija balvas jau 12. gadu pēc kārtas piešķir sabiedriska žūrija, kuras vadītājs kopš balvu iedibināšanas ir akadēmiķis Jānis Stradiņš, savukārt atbildīgais sekretārs – žurnālistikas pasniedzējs Miervaldis Mozers.

Atklājot balvu pasniegšanas ceremoniju, akadēmiķis J. Stradiņš atgādināja iemeslus, kādēļ 1999. gadā balvas nodēvētas Cicerona un Mērfija vārdos. Marks Tullijs Cicerons, kurš dzīvoja pirms 2100 gadiem, vēsturnieku darbos tiek vērtēts pretrunīgi, tomēr nenoliedzami bija izcils stilists, orators un arī ietekmīgs Romas republikas politiķis – senators un konsuls, kurš mēģinājis glābt brūkošo Romas republiku no bojāejas, cenzdamies apvienot demokrātiju un autoritārismu. Pēc demokrātijas likvidācijas Cicerons tika sodīts ar nāvi kā tirānijas kritiķis. Savukārt kapteinis Eduards Mērfijs bija amerikāņu militārās aviācijas inženieris 20. gadsimta vidū, kas pasaulē plaši pazīstams kā paradoksu meistars, kas asprātīgi skaidrojis, kādēļ pretēji labam nodomam top slikts rezultāts. Cicerona vārdā nosau­ktā sabiedriskās cieņas balva iecerēta kā atzinība par pilsoniski aktīvu un valstiski noderīgu darbību, turklāt tā simbolizē Latvijas kā Eiropas valsts saikni ar seno Romu – antīko pasauli, kas ir Rietumeiropas civilizācijas un tiesību kultūras šūpulis. Savukārt Mērfija vārdam, pēc balvas dibinātāju ieceres, tā jāsaista ar Amerikas novatorisko, pragmatisko un kritisko mentalitāti, kā arī plaši zināmo jēdzienu "Mērfija likums".

Starp līdzšinējiem Cicerona balvas ieguvējiem ir bijušie Valsts prezidenti Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe-Freiberga, eirokomisārs Andris Piebalgs, Satversmes tiesas pirmais priekšsēdētājs Aivars Endziņš, valsts kontroliere Inguna Sudraba, žurnālisti Aidis Tomsons, Armands Puče, Nils Ušakovs un Baiba Strautmane, zinātnieki Georgs Andrejevs, Tālis Tisenkopfs un Ina Druviete, mecenāts Vilis Vītols, ārvalstu politiķi – Islandes eksprezidente Vigdisa Finbogadotira, Somijas prezidente Tarja Halonena, Čehijas eksprezidents Vāclavs Havels u.c. Savukārt Mērfija balvas laureātu vidū ir, piemēram, Andra Šķēles trešā valdība, Einara Repšes valdība u.c.

Par augstu tiesiskuma kritēriju aizstāvēšanu

Kā uzsvēra J. Stradiņš, viens no šī gada Cicerona goda nosaukuma saņēmējiem – Egils Levits – ir izcils tiesībnieks, politologs un valsts darbinieks. Viņš ir viens no 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas koncepcijas autoriem. Bijis Saeimas deputāts, valdības loceklis, Latvijas vēstnieks, šobrīd – tiesnesis Eiropas Savienības Tiesā. Taču, pēc J. Stradiņa domām, svarīgākais ir tas, ka E. Levits ir izcils Latvijas tiesību zinātnieks.

Savu runu, ko E. Levits teica sakarā ar apbalvojuma saņemšanu, viņš veltīja Latvijas valstiskumam, jo atzina, ka tas ir gan viņa darba centrālais jautājums, gan hobijs.

Līdz zināmām robežām jebkuru valstiskumu var argumentēt, bet tā pamatā vienmēr ir arī aksiomas, par kurām parasti nediskutē. Bet ja to dara, tad tas izraisa brīnīšanos. Turpretī Latvijā joprojām notiek diskusijas par Latvijas identitāti un latviešu identitāti. Tie ir jautājumi, kurus beidzot vajadzētu noskaidrot, un tikai tad valsts varētu veiksmīgi virzīties uz priekšu. Diemžēl aksioma, ka Latvija ir latviešu nācijas valsts, pārprastas politiskas tolerances dēļ 20 gados pēc neatkarības atgūšanas nav pietiekami plaši un nopietni skaidrota. Tā vietā šo patiesību savā veidā ir izmantojuši radikāli politiski diletanti, kas savukārt diskusijā ir ļāvis iesaistīties valsts nelabvēļiem, tādējādi šūpojot valsts pamatus.

Pretēji tam – Lietuva un Igaunija uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas ir formulējušas, ka valstsnācijas nacionālā identitāte nosaka valsts identitāti – nacionālo un kulturālo raksturu. Šāda prakse, kā atzina E. Levits, ir Eiropas normalitāte. Tas arī nozīmē, ka valstsnācija ir atvērta, lai imigranti, kas nonāk šajā valstī, spētu identificēt sevi ar šo valsti un tādējādi tiktu novērsta sabiedrības sašķelšanās pēc nacionāliem, reliģiskiem vai citiem kritērijiem un neveidotos demokrātiju traucējošas paralēlsabiedrības. Pie nacionālās identitātes pieder arī vienota sabiedrības izpratne par to, kur valsts atrodas – nevis ģeogrāfiskā, bet ģeopolitiskā nozīmē, piemēram, Eiropas centrā vai Rietumeiropā (somi, neskatoties uz to, ka dzīvo kontinenta ziemeļos, uzskata Somiju par Eiropas centra valsti).

Piemēram, Francijā valdība katru gadu atskaitās parlamentam par valsts valodas stāvokli valstī. Ja par valsts valodu šādi rūpējas skaitliski lielās valstis, tad vēl jo vairāk tas jādara tādam valstīm kā Latvija, secināja E. Levits un ierosināja Latvijā izveidot nacionālās identitātes ministra amatu.

E. Levits arī norādīja, ka nav pretrunu starp valsts nacionālo identitāti un Eiropas identitāti. Latvijas valsts nacionālo identitāti veido valodas, kultūras un likteņa kopība. Savukārt Eiropas kopīgās identitātes pamatā ir plašāki jēdzieni – Eiropas pamatvērtības. Tās ir formulētas, piemēram, Eiropas Līguma 2. pantā: cilvēks, cilvēka cieņa u.c. Balstoties uz šīm vērtībām, var politiski un pat juridiski nošķirt, kāda rīcība ir vai nav eiropeiska.

Tādējādi E. Levits secināja, ka moderna un mūsdienīga latviešu nācija var būt vienlaikus dziļi latviska un eiropeiska. To cita starpā nosaka arī Eiropas Līguma 4. pants – ka Eiropas Savienība respektē katras valsts nacionālo identitāti.

Par nevardarbīgas pretošanās organizēšanu

Piesakot Tālavu Jundzi kā vienu no šī gada Cicerona balvas saņēmējiem, akadēmiķis J. Stradiņš norādīja uz laureāta daudzajiem sasniegumiem: T. Jundzis, kurš arī ir viens no 1990. gada 4. maija deklarācijas autoriem, bijis pirmais neatkarību atguvušās valsts aizsardzības ministrs, šobrīd ir Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents un juridisko koledžu tīkla izveidotājs Latvijā. Tikko kā noorganizējis trešo Pasaules latviešu zinātnieku kongresu. Savā zinātnieka darbībā pievērsies gan jurisprudencei, gan politoloģijai, šobrīd pēta latviešu trimdas lomu, neatkarības atjaunošanas procesus. Cicerona balva T. Jundzim piešķirta par nevardarbīgās pretošanās organizēšanu valstiskās neatkarības atgūšanas posmā, kā arī par plašo zinātnisko darbību.

Runā, ko T. Jundzis teica sakarā ar Cicerona balvas saņemšanu, viņš atzina, ka Latvijas sabiedrībai pašlaik trūkst pašapziņas un stabilitātes un, lai to atgūtu, nav jā­skatās uz tālām zemēm un gudrām tautām, bet gan jāatceras Atmodas laiks. Viens no latviešu pašapziņas avotiem noteikti varētu būt nevardarbīgas pretošanās pieredze – šī procesa rezultātā tika sagrauts totalitārākais režīms pasaulē, un tas ir paraugs daudzām citām tautām pasaulē.

T. Jundzis arī atzina, ka valsts situācijas uzlabošanai jāveic izmaiņas likumos un, iespējams, arī Satversmē. Ir nepieciešami būtiski grozījumi, kas skartu vēlēšanu un partiju sistēmu: "Tā nav partija, kurai uz vienu ministra amatu nav vismaz piecu pretendentu."

Cicerona balvas laureāts arī norādīja uz Latvijas sabiedrības divkosīgo attieksmi pret Eiropas Savienību: "Mēs esam stājušies politiskā laulībā ar Eiropas Savienību (ES), bet mēs gribam par katru cenu saglabāt arī savu neatkarību. Tas ir ES vājuma avots un līdz ar to arī mūsu vājuma un nedrošības pamats." Lai situāciju labotu, Eiropas Savienībai būtu jāuztic ne vien kopīga valūtas politika, bet arī jāveido vienota aizsardzība, tai skaitā armija, kā arī ārlietu darbība.

Par būtisku Latvijas nākotnes problēmu T. Jundzis uzskata patērētāju un "prasītāju" sabiedrības veidošanos. "Aiz politiķu kritikas esam pazaudējuši sevi un savu atbildību," secināja Cicerona balvas laureāts.

Dina Gailīte