Pagājušā nedēļa visā pasaulē pagāja dabas zīmē. Vienā zemeslodes pusē – Latvijā – pie dabas tika svinēti vasaras saulgrieži, savukārt otrā malā – Brazīlijā – notika "Rio+20: ANO konference par ilgtspējīgu attīstību". Pasākumā apsprieda "zaļo ekonomiku" ilgtspējīgas attīstības un nabadzības izskaušanas kontekstā un ilgtspējīgas attīstības institucionālo ietvaru. Vienā gadījumā priecājās par dabas skaistumu, otrā – sprieda par dabas glābšanu.

Latvijā atskaņas no konferences bija vēl blāvākas nekā klimata izmaiņu problēmas izpratne kopumā. Savukārt "The Economist" tai veltīja atvērumu par Arktikas sakaršanu, kas notiek divreiz ātrāk nekā pārējā pasaulē un kas izraisa strauju ledus kušanu. Ekonomikas jomā tas paver jaunas iespējas, bet klimata ziņā draud ar nesalīdzināmi nopietnākām problēmām.

Rio konference nav pirmā un nebūs arī pēdējā, tomēr, neskatoties uz acīmredzamām izmaiņām klimatiskajos apstākļos, pasaules lielvalstis nespēj vienoties par rīcības plānu problēmas risināšanai.

2005. gadā stājās spēkā 1997. gadā pieņemtais Kioto protokols, kura mērķis ir ierobežot atmosfēras piesārņojumu ar siltumnīcas efektu izraisošām gāzēm. Daļa valstu to nav parakstījušas, daļa ir parakstījušas, bet nav ratificējušas, savukārt Kanāda 2011. gadā izstājās, norādot, ka līgums "nav ceļš uz priekšu Kanādai" un valstij draudētu lieli naudassodi par tajā nosprausto mērķu nesasniegšanu. Atzīstot savas apņemšanās nepildīšanu un apzinoties, ka arī turpmāk tas netiks darīts, lai izvairītos no 7,2 miljardu latu naudassoda, valsts atkāpās no pašas parakstītā starptautiskā līguma.

Ja kāds dzīvoklis ilgstoši tiek piegružots, tas neizbēgami sāk smakot, līdz uzturēšanās tajā kļūst neiespējama. Ar laiku šīs nekārtības sekas izplešas un ietekmē arī kaimiņus. Lai to novērstu, pret vainīgo personu tiek izmantoti juridiski saistoši piespiedu līdzekļi. Līdzīgi tiek piesārņota arī visas cilvēces dzīves telpa – planēta, tomēr atšķirībā no iepriekš minētā gadījuma neviens netiek saukts pie atbildības.

Kioto protokols nav sasniedzis savu mērķi. Risinājums var būt tikai jauna starptautiska līguma parakstīšana un ratifikācija, ko veiktu arī divas no pasaules lielākajām piesārņotājām ASV un Ķīna, un tas paredzētu reālu izpildes piespiedu mehānismu. Eiropas Savienība jau ir izstrādājusi vairākus plānošanas dokumentus un juridiskus instrumentus, kas ļautu sasniegt ilgtspējīgu enerģijas nodrošināšanu, zemes un ekosistēmas pārvaldību, okeānu un jūras resursu ilgtspējīgu izmantošanu, ūdens resursu apsaimniekošanu un resursu efektivitāti.

Vides tiesības ir nostiprinājušās gan kā tiesību nozare, gan arī mācību priekšmets, tomēr Latvijā arvien pārliecinošāk sevi vajadzētu pieteikt jaunai disciplīnai – klimata izmaiņu tiesībām.

Ar juridiskiem instrumentiem jāpalīdz stabilizēt klimata izmaiņas vismaz tik, cik tas atkarīgs no cilvēka rīcības. Dzīves piepildījumu var sasniegt tad, ja indivīds ziedo savus resursus arī vispārējai labklājībai un ideāliem.