21. Augusts 2012 /NR. 34 (733)
Skaidrojumi. Viedokļi
Brīvas filozofiskas piezīmes uz Sanhosē pantu malām
114

[1] Šā gada 24. jūlija "Jurista Vārda" numurā tika publicēta interesanta ekspertu diskusija par mākslīgo abortu veikšanas noteikumu iespējamo pārskatīšanu. Par spīti visiem diskusijā izskanējušajiem argumentiem divi zīmīgi notikumi diemžēl bija palikuši ārpus latviešu juristu uzmanības loka.

[2] Pirmkārt, pagājušā gada 25. martā Kostarikas galvaspilsētā Sanhosē (San José) četrdesmit prominenti eksperti no dažādām pasaules valstīm (praktizējoši juristi, universitāšu profesori, politiķi, diplomāti, medicīnas un starptautiskās politikas eksperti un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji) parakstīja un publicēja Sanhosē pantus. Šis dokuments vienkārši un pārliecinoši atgādināja, ka nekādas starptautiski atzītas "tiesības uz abortu" nepastāv un ka tiesības uz dzīvību ir attiecināmas uz jebkuru cilvēcisku būtni kopš ieņemšanas brīža. Lai kā pretējā viedokļa paudēji mēģināja šos neērtos pantus "neievērot" (jo derīgu pretargumentu viņiem acīmredzami nebija), tie tomēr izskanēja visai plaši. 2011. gada oktobrī Sanhosē panti tika svinīgi prezentēti Lielbritānijas Lordu palātā, Eiropas Parlamentā un ANO mītnē Ņujorkā. Un tomēr, dīvainā kārtā, neviens no "Jurista Vārda" pieaicinātajiem ekspertiem šo dokumentu nebija pamanījis. Autors tagad šo trūkumu labo, piedāvājot mūsu lasītāju uzmanībai Sanhosē pantu tulkojumu latviešu valodā.

[3] Otrkārt, tieši tad, kad nāca klajā "Jurista Vārda" numurs ar iepriekšminēto diskusiju, Krievijas presē pavīdēja šaušalīga un šķebinoša ziņa. Sverdlovskas apgabalā, mežā netālu no Jekaterinburgas-Ņižņijtagilas lielceļa, tika atrastas četras plastikāta mucas ar 248 formalīnā iespirtotiem cilvēka embrijiem apmēram plaukstas lielumā (lai mūsu politiķiem būtu labāk saprotams: 248 – skaita ziņā tās ir gandrīz divarpus Latvijas Republikas Saeimas). Nav zināms, vai tie bija abortu upuri vai nedzīvi dzimuši bērni, taču pats fakts izraisīja skandālu. Veselības aizsardzības ministrija raksturoja atradumu kā "bioloģiskos atkritumus", un presē sākās diskusija par to, kā šādi "atkritumi" ir iznīcināmi un kurš par to ir atbildīgs.2 Protams, "Jurista Vārda" aptaujātie eksperti savu viedokļu sastādīšanas brīdī vēl nevarēja zināt par šo faktu, bet žēl gan: būtu bijis ļoti interesanti uzzināt viņu domas arī par to.

[4] Kā jau teikts šā raksta atsauču sākumā, visi rakstā paustie viedokļi ir strikti personiski un saista tikai un vienīgi pašu autoru. Taču šoreiz autors apzināti iet vēl tālāk: viņš ne tikai uzsver šā raksta privāto raksturu, bet arī demonstratīvi noliek malā jurista "ieročus" un šā raksta ietvaros lūdz uzskatīt sevi nevis par juristu, bet gan par parastu pilsoni, vidusmēra cilvēku no ielas. Kādēļ? Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka lietas juridisko aspektu jau ir pilnīgi iztirzājuši Sanhosē pantu autori, un šā raksta autoram tur vairs nav ko piebilst – viņš var tikai ieteikt lasītājiem rūpīgi izlasīt gan šos pantus, gan to piezīmes. Otrkārt – un galvenokārt – tādēļ, lai parādītu, ka par spīti visiem tā delikātajiem un emocionālajiem aspektiem jautājums par abortu pieļaujamību, strikti raugoties, nemaz nav juridiskas dabas jautājums. Lai to pareizi atrisinātu, nav jābūt cilvēkam ar jurista diplomu: īstenībā vienkāršs zemniekpaps vai veca Latgales māmiņa, ja vien viņiem ir galva uz pleciem, spēj atbildēt uz abortu aizstāvju argumentiem. Tas, ka tik daudzi mācīti vīri un sievas mūsdienās nespēj saskatīt šā jautājuma vienkāršo būtību (un tas diemžēl skaidri atspoguļojās 24. jūlija ekspertu diskusijā), ir mūsu postmodernā laikmeta lāsts, kuram vislabāk atbilst Gilberta Kīta Čestertona (Gilbert Keith Chesterton) pirms simt gadiem formulētais termins "domas pašnāvība".3

[5] Dodoties cīņā ar milzi Goliātu, jaunais Dāvids atteicās no ķēniņa Saula bruņām un zobena, tā vietā aprobežodamies ar lingu un dažiem upes oļiem.4 Tāpat arī šā raksta autors apzināti centīsies neatsaukties uz juridiskiem avotiem, ja nu vienīgi tiktāl, ciktāl tas ir absolūti nepieciešams diskusijas uzturēšanai. Autoram pilnīgi pietiks ar diviem ieročiem, kuriem principā būtu jābūt jebkura normāla cilvēka rīcībā: pirmkārt, elementāro formālo loģiku, un otrkārt, veselo saprātu – šo brīnumaino instrumentu, kas, tā paša Čestertona vārdiem runājot, atklāj mums pārsteidzošo atziņu, ka ola ir ola.5

[6] Pirms uzsākt abortu jautājuma apspriešanu, autors gribētu vērsties pie visiem – gan juristiem, gan nejuristiem, gan vispār visiem labas gribas cilvēkiem – ar diviem svarīgiem atgādinājumiem. Pirmkārt, taisnīgums nav iedomājams bez patiesības. Ar nepatiesībām, puspatiesībām vai intelektuālu laipošanu taisnīgu rezultātu nekādi nevar panākt. Tāpēc autors ļoti kvēli aicina diskusijas dalībniekus būt intelektuāli godīgiem gan pašiem pret sevi, gan pret pārējiem. Diemžēl daudzi šo nosacījumu neievēro. Spilgts piemērs ir Ivonnas Krūmiņas (pseidonīms) raksts,6 kurā vienu no nodaļām rotā virsraksts "Starptautiskie normatīvie akti" – acīmredzot, lai radītu lasītājos iespaidu, ka autores viedokli apstiprina vesels lērums autoritatīvu starptautisku līgumu, kuri, protams, Latvijai ir gribot negribot jāpilda… Taču, uzmanīgāk izlasot attiecīgo nodaļu, izrādās, ka īstenībā gandrīz neviens starptautisks normatīvs akts tur nav minēts: tiek citētas tikai rezolūcijas un konferenču deklarācijas, kurām nav nekāda juridiski saistoša spēka. Vienīgais normatīvais akts, kas ir minēts šajā nodaļā, ir ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, taču tā nekur negarantē tiesības uz abortu, un, kā mums to atgādina Sanhosē pantu autori, neviena institūcija nav pilnvarota šajā konvencijā šādas tiesības ielasīt. Šīs pašas autores rakstā regulāri sastopam strīdīgus apgalvojumus ar piebildēm: "vispārzināms, ka…", "statistika pasaulē konstanti atklāj…", "saskaņā ar starptautisko tiesību standartiem" u.tml., bet bez jebkādām atsaucēm. Šādiem paņēmieniem godīgā un kvalitatīvā diskusijā nedrīkstētu būt vietas, un tie ir bez žēlastības jāatmasko.

[7] Otrkārt, jāatceras, ka aborts vienmēr ir cilvēciska traģēdija: gan pašam bērnam, kurš tiek nonāvēts, gan mātei, kurai neatkarīgi no viņas šābrīža motivācijas tas nevar neatstāt negatīvas psiholoģiskas sekas; atcerēsimies arī to, ka daudzas sievietes abortu veic savu vecāku vai bērna tēva spiediena rezultātā.

ABONĒ 2025.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
114 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
xhsLYPdnkbvZZx
14. Maijs 2013 / 14:42
0
ATBILDĒT
Myslim, ze „fuckings“ va0Revenge byla normalni prdel (takrikajicdoslovne) a vubec by me nepaladno ze za0toho bude takova afera. Za normalnichokolnosti bych si takovou prdel udelal ia0ze sveho kamarada, takze va0tehdejsivypjate situaci to bylo myslim jeste hodne va0pohode. Kazdopadne tahle epizodama pro me pachut kyselych hroznu, stejne jako spousty dalsich za0dob amigasceny, takze se mi na to celkove nevzpomina moc dobre. Oa0to hur, kdyz to nekdopo 10letech (kurva, to to leti) zase vytahuje na svetlo. Jinak ano, bylyia0pohodove party, jako treba ta sa0litrovkou fernetu a Gran Turismem va0hlavniroli. Stejne skoda, ze si Werich neprinesl misto volantu ten kozisek na CrashBandicoota coby periferii ka0PS2a0:-DOdpovědět
no
27. Augusts 2012 / 20:58
1
ATBILDĒT
Apzināta cilvēka dzīvības atņemšana. Viss it kā izpildās abortā, tikai vai embrijs ir cilvēks....

Nē, nu viennozīmīgi, kā gan mēs varam zināt to, vai cilvēka embrijs ir vai nav viena no cilvēka attīstības stadijām?! Tik pat labi taču cilvēka embrijs var būt viena no zilonēna sākotnējām attīstības stadijām vai suņa, pērtiķa, eža u.tml., varbūt vispār kāds nedzīvs minerāls, iezis? Tur tiešām nepieciešams skurpulozs, uz neapgāžamiem faktiem balstīts pierādījums, jo cilvēka embrijs var būt jebkas. Jebkas, tikai noteikti ne no cilvēciskās būtnes sākotnējām attīstības stadijām. Noteikti tas gan ne. Jo, ja pat varbūtībā pieļautu, ka cilvēka embrijs ir cilvēks kaut kādā sākotnējā attīstības stadijā, tad tomēr kaut kā vairs neizskatās civilizēti... Un mēs taču visi esam civilizēti, pareizi, ar augstu ētiku un morāli apveltīti. Ak, jā embrijs jau nav arī dzīvs cilvēks! Dzīvs kļūst tikai piedzimstot un kas vispār ir dzīvs, kā mēs varam zināt, ka arī cilvēks ir dzīvs? Tas taču nav pierādīts! Varbūt mana un visu pārējo dzīvības esamība ir tikai ilūzija un patiesībā visi esam nedzīvi?

Fascinējoša loģika te dažiem komentētājiem.



Kas atiecas uz jums, Magone - tad akmens jūsu pašas lauciņā par komentāru formu. Nav jurista cienīgi izteikt nepmatotus apgalvojumus par otra komentētāja personību. Es uz jūsu provakatīvo jautājumu neatbildēju neko par sevi. Es rakstīju, ka objektīvi strīdus jautājumus nav atkarīgs no viedokļu paudēju subjektīvajām darbībām un viss pārējais ir jūsu fantāzijas. Piemēram, zādzība ir zādzība un tā ir amorāla pati par sevi, neatkarīgi no tā vai zaglis to atzīst to par tādu vai ne. Vēl jo vairāk, zaglis arī var apzināties savas rīcības amoralitāti un tas pat ir apsveicamāk, nevis tad, ja zaglis to neapzinās vispār. Man žēl, ka jūs kā juriste neizprotat tik elementāru lietu. Un tur nav nekāda pamata piezīmēm - viedoklis ņemams tikai tad vērā, kad darbi saskanēs ar dzīvesveidu. Neviens te nav jūsu mamma/tēvs, kam jārāda jums piemērs, mēs diskutējam un varējāt jau kā juriste pacensties to nenonivilēt līdz - un kā tu pats/pati dzīvo, tu pats pati esi / neesi nosodāms? Pffff....
Armands
27. Augusts 2012 / 20:16
0
ATBILDĒT
Tāpat, ja autors vēlas būt līdz galam konsekvents, tad būtu jāatbild uz jautājumu, vai arī spontānais aborts ir uzskatāms tiesību uz dzīvību pārkāpumu? Proti, ja grūtniece neievēro ārsta norādījumus, ka narkotiku lietošana grūtniecības laikā var izraisīt spontāno abortu (tam par iemeslu var būt arī daudz ikdienišķāki iemesli, piemēram, fiziska pārpūle), un spontānais aborts iestājas, vai tādā gadījumā grūtniece nebūtu saucama pie atbildības par slepkavību uz neuzmanības vai nolaidības (es šajā gadījumā pat nerunāju par apzināti izraisītiem spontānajiem abortiem)?



Atsevišķas valstīs aborta veikšanai līdz 12. grūtniecībai nedēļai nepastāv nekādu ierobežojumu. No autora raksta un arī komentāros paustā izriet likumsakarīgs jautājums, kāpēc tieši līdz 12. nedēļai? Vai embrijs par cilvēku kļūst, sākot no 12. nedēļas, un no šī brīža tam piemīt tiesības uz dzīvību? Šajā sakarā nācās palasīt grūtniecības norises aprakstus un uz to pamata izdaru secinājumu, ka aizliegums brīvi veikt abortu pēc 12. nedēļas balstās uz medicīniskiem (fizioloģiskiem) apsvērumiem, proti: \"Šīs nedēļas beigās svarīgais jauno ķermeņa daļu veidošanās posms būs pabeigts. Ir izveidojušās visas ķermeņa daļas - līdz pat mazajiem roku un kāju pirkstiņiem.\" Tātad līdz ar grūtniecības 12. nedēļu embrijs ir ieguvis pilnīgu cilvēka veidolu.



PS. bet jebkurā gadījumā visas piecas zvaigznes autoram par rakstu - saprotamas domas elegantā valodā par aktuālu tēmu; manas nelielās necilās piezīmes noteikti nemazina raksta vērtību.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 111
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties