Modernā sabiedrības struktūra un tās intereses, kas kļūst arvien sarežģītākas, aktualizē pārmaiņu nepieciešamību arī Valsts policijā. Taču jebkuram pārmaiņu izvērtējumam, kura mērķis ir nodrošināt ilgtermiņa attīstību, ir jābalstās uz pierādījumos balstītu pieeju, sākotnēji nodrošinot veikto izmaiņu ex post novērtējumu.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru padomes 1990. gada 3. augusta lēmumu Nr. 121 "Par Latvijas Republikas iekšlietu iestāžu reformu"¹ iekšlietu ministram tika uzdots trīs mēnešu laikā reorganizēt ministrijas centrālo aparātu, savukārt iekšlietu iestāžu reorganizāciju rajonos un pilsētās pabeigt līdz 1991. gada 1. martam. Cita starpā minētā lēmuma 4. punkts noteica, ka "ministrijas dienestu reorganizācijas gaitā tās centrālo aparātu (neatkarīgi no finansēšanas avotiem) samazinās par 25 procentiem un izbrīvētos līdzekļus novirzīs milicijas, kriminālmilicijas un izmeklēšanas darbinieku skaita palielināšanai republikas rajonos un pilsētās". Ar šo lēmumu republikānisko pilsētu un rajonu Tautas deputātu padomju izpildkomiteju milicijas nodaļu (Rīgā – milicijas pārvaldes) sastāvā tika nodotas arī tādas struktūrvienības, kuru funkcijas šodien pilda Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, bet šīs funkcijas pārņemšanas pirmsākums ir meklējams Latvijas Republikas Ministru padomes 1992. gada 6. jūlija lēmumā Nr. 257 "Par atsevišķu bijušās milicijas funkciju nodošanu pašvaldībām",² kura 2. punktā tika noteikts, ka ar 1992. gada 1. augustu policijas daļas (pārvaldes) visus pienākumus, kas saistīti ar iedzīvotāju pierakstīšanu un izrakstīšanu, nodod pilsētu, Rīgas pilsētas rajonu (priekšpilsētu) un pagastu pašvaldību pārziņā.

Latvijas Republikas Augstākā padome ar 1991. gada 21. janvāra lēmumu "Par Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas personālsastāva komplektēšanu"³ aicināja Latvijas Republikas iedzīvotājus, pirmām kārtām aktīvo karadienestu izdienējušos jauniešus, stāties darbā Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas iestādēs. Savukārt ar minētā lēmuma 6. punktu Latvijas Republikas Ministru padomei tika uzdots līdz 1991. gada 1. martam iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai padomei izskatīšanai likumprojektu par Latvijas Republikas policiju.

Atbilstoši Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 4. jūnija lēmuma "Par Latvijas Republikas likuma "Par policiju" spēkā stāšanās kārtību"⁴ pirmajam punktam Augstākā padome uzdeva iekšlietu ministram līdz 1992. gada 1. jūlijam pabeigt milicijas iestāžu reorganizāciju atbilstoši likumam "Par policiju". Minētā lēmuma 8. punkts kā vienu no Ministru padomes uzdevumiem paredzēja līdz 1991. gada 1. decembrim apstiprināt nolikumu par Policijas departamentu un iecelt amatā Policijas departamenta priekšnieku.

Likuma "Par policiju" tā spēkā stāšanās 16. panta pirmās daļas redakcija paredzēja, ka "Valsts policijas iestāžu sistēmu veido Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Policijas departaments, kārtības policijas un kriminālpolicijas pārvaldes, nodaļas un iecirkņi pilsētās, rajonos, dzelzceļa, gaisa un ūdens transporta objektos". Jānorāda, ka likuma 20. pants paredzēja plašu Iekšlietu ministrijas sastāvā esošā Policijas departamenta kompetenci.

Diemžēl autors savā praktiskajā darbā ir saskāries ar to, ka analīzei trūkst informācijas par attiecīgajā laikā pieņemto lēmumu pamatojumu, skaidrojumu un iemesliem. Atbildi uz jautājumu, kāpēc Valsts policija ir izveidota tāda, kāda tā ir, var meklēt likumā "Par policiju", kas stājās spēkā 1991. gada 4. jūnijā, taču noteikti daudz lielāka vērtība būtu gan šī likuma autoru komentāriem, gan katras veiktās reformas tā laika lēmēju skaidrojumiem ne tikai par veikto izmaiņu saturu, bet tieši par sagaidāmajiem rezultātiem. Pieejamajā literatūrā par Valsts policiju pamatā ir informācija par šīs iestādes vēsturi⁵ līdz 1940. gadam, kā arī kopš 1991. gada Valsts policijas un tās struktūrvienību vadītāju bibliogrāfiskie apraksti.

Minētajiem Augstākās padomes un Ministru padomes lēmumiem 22 gadu laikā sekoja vairāki politiski un administratīvi lēmumi, kas paredzēja dažādas reformas jeb funkcionālas un institucionālas izmaiņas Valsts policijā. Neskatoties uz to, ka katrā gadījumā, kad vārds "reforma" tiek minēts kontekstā ar Valsts policiju, tas pārsvarā jau sākotnēji tiek uztverts ar saasinātu uzmanību, tieši tādēļ tas tiek lietots rakstā arī turpmāk. Viedokļa paušana par reformu nepieciešamību Valsts policijā gandrīz vai kļuvusi par neatņemamu sastāvdaļu katram jaunajam politiskajam un administratīvajam ciklam. Viens no šādiem piemēriem ir atrodams Noziedzības novēršanas programmā,⁶ kuras vienā no pielikumiem starp pasākumiem tika paredzēta Reformu biroja izveide Valsts policijā. Minētā iniciatīva netika realizēta, kas, iespējams, ir labi, jo var tikai iedomāties tos jaunos satricinājumus, kurus savas eksistēšanas pamatošanai būtu regulāri radījis šāds birojs. Šāda situācija var liecināt gan par to, ka trūkst vienotas izpratnes par jau ieviesto vai iesākto reformu mērķi un sagaidāmo rezultātu, gan par to, ka patiešām var pastāvēt objektīva pārmaiņu nepieciešamība, izvirzot jaunas kvalitātes prasības.

Neraugoties uz to, ka šī raksta mērķis nav saistīts ar Valsts policijas vēstures izpēti, autors par tikpat nozīmīgu reformu, kas var tikt pielīdzināta 1991. gadā pieņemtajiem lēmumiem, uzskata 1997. gadā notikušās institucionālās izmaiņas, kas paredzēja Iekšlietu ministrijas Policijas departamenta pārveidošanu par ministrijas padotībā esošu iestādi – Valsts policiju. Minētās izmaiņas juridiski nozīmēja patstāvīgu lēmumu pieņemšanu un atbildību par noteikto funkciju īstenošanu. Šīs bija būtiskas funkcionālās izmaiņas, kas noteica jaunas tiesiskās kvalitātes administratīvās attiecības starp ministriju un attiecīgo iestādi. Taču, neskatoties uz šo 1997. gadā noteikto iestādes statusu, joprojām daudzos jautājumos izpaužas "policijas departamenta sindroms", kas nozīmē, ka vairāki politikas īstenošanas jautājumi ir jārisina politikas plānošanas institūcijas līmenī.