Pašvaldību demokratizācija ir saistīta ar pašvaldības sistēmas demokrātisku izmaiņu īstenošanu. Pašvaldību sistēmas demokrātisko izmaiņu apzīmēšanai zinātniskajā literatūrā izmanto vairākus jēdzienus: ģenēze, evolūcija, revolūcija, uzlabošana, pilnveidošana, jaunizveide, revitalizācija, modernizācija, reforma u.c.¹ Katram nosauktajam jēdzienam ir sava specifiska nozīme, tomēr par tādu, kas visprecīzāk raksturo sistēmas attīstības un arī pilnveidošanas norisi, pēc daudzu autoru domām, tiek uzskatīts jēdziens "reforma".²

Jēdziens "reforma" ir radies no latīņu valodas vārda reformare (pārveidot, pārgrozīt) un nozīmē "valsts iekārtas vai vispārīgi publiskās dzīves noteiktas nozares pakāpenisku un plānveidīgu pārlabojumu vai pārveidojumu likumīgi atļautā ceļā; jaunievedumu".³ Turklāt jēdziena "reforma" priekšrocības ir saistītas ne tikai ar zinātnieku nosacītu neformālu vienošanos par šā jēdziena vienotu lietojumu un tā saturu, bet arī ar apstākli, ka sabiedrībai šis jēdziens vairāk vai mazāk ir skaidrs. Lai gan tas ne vienmēr izraisa pozitīvas asociācijas, sabiedrībā pieprasījums pēc reformām vienmēr ir liels.

Valsts pārvaldes decentralizācijas un dekoncentrācijas procesi jau 20. gs. 60. gados izraisīja daudzu Eiropas valstu centienus reformēt to pašvaldību sistēmas.⁴ Tā pamatā bija valsts pārvaldes sistēmas modernizācijas nepieciešamība un mēģinājumi pēc iespējas pakārtot pašvaldību darbību to teritorijas iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai, uzlabojot pašvaldību sniegtos pakalpojumus.

Savu aktualitāti pašvaldību reformas saglabā arī mūsdienās. Štutgartes (Vācija) Universitātes pētniece Angelika Fetere (Angelika Vetter) un Minsteres (Vācija) Universitātes profesors Norberts Kerstings (Norbert Kersting) pašvaldību reformu aktualitāti pamato ar "demokrātijas idejas stiprināšanas nepieciešamību".