Iepriekš minētais apsvērums, manuprāt, nevar būt par pamatu, lai apšaubītu jautājuma aktualitāti un nozīmīgumu Latvijas tiesību sistēmas kontekstā. Apstāklis, ka šobrīd nepastāv tiesu prakse attiecībā uz valsts atbildības principa piemērošanu, nenozīmē, ka šāda situācija saglabāsies arī turpmāk. Saskaņā ar nostiprinājušos EST judikatūru tieši dalībvalstij ir pienākums noteikt piekritīgās tiesas un piemērojamos procesuālos noteikumus personai no ES normām izrietošo tiesību nodrošināšanai.³ Personas tiesības celt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu pret valsti nevar ietekmēt kompetentas tiesas neesamība,⁴ un EST nav paredzēts iesaistīties nacionālās jurisdikcijas jautājumu risināšanā, kuri var rasties nacionālajās tiesību sistēmās atkarībā no ES tiesībās balstītu noteiktu tiesisko apstākļu klasifikācijas.⁵

Līdz ar to Latvijai kā ES dalībvalstij, balstoties uz tās tiesību sistēmā paredzētajiem mehānismiem, pašai ir jānosaka procesuālais ietvars un kārtība, kādā ir īstenojams valsts atbildības princips par ES tiesību pārkāpumu. Ņemot vērā, ka valsts atbildības princips ir uzskatāms par principiāli jaunu tiesību institūtu, atbildes uz minētajiem jautājumiem nevar rast bez padziļinātas diskusijas.

Tātad saskaņā ar EST atziņām Latvijai ir pienākums nodrošināt personai tiesības celt prasījumu, kas izriet no valsts atbildības par ES tiesību pārkāpumu principa. Tādēļ, nepastāvot diskusijai par atbilstošāko pieeju šāda prasījuma realizācijā (nemaz nerunājot par specifiska normatīvā regulējuma neesamību), pastāv diezgan liela varbūtība, ka prasījumu celšana notiks pa "mazākās pretestības ceļu" jeb tādā kārtībā, kurai ar nacionālo regulējumu ir noteikts vismazāk šķēršļu šāda procesa īstenošanai. Saprotams, ka šādā gadījumā vismazāk tiktu ņemts vērā, vai izvēlētais ceļš atbilst procesa būtībai un tiesiskajam raksturam.

Valsts atbildības iestāšanās gadījumi

Lai gan EST praksē atbildības iestāšanās gadījumi netiek klasificēti kādā īpašā veidā,⁶ nacionālo tiesību izpratnē starp tiem ir būtiska atšķirība. Pirmkārt, kā redzams no Francovich lietas, valsts atbildība var iestāties par direktīvu savlaicīgu neieviešanu. Šādā gadījumā valsts pārkāpums izpaužas kā bezdarbība, kuras rezultātā privātpersona neiegūst tās tiesības vai mantisko labumu, kuras tai piešķirtas ar direktīvu. Saskaņā ar EST praksi valsts atbildība var iestāties arī par direktīvas nepareizu ieviešanu.⁷

Otrkārt, valsts atbildības iestāšanās gadījums no pārkāpuma izpausmes (formas) viedokļa ir tieši iedarbīgām ES tiesību normām neatbilstoša normatīvā akta pieņemšana.⁸ Šādā gadījumā dalībvalsts pārkāpums izpaužas kā konkrētas tiesību normas pieņemšana, ar kuru valsts liedz personai izmantot tai ar ES normām piešķirtās tiesības, kuras pašas par sevi ir tieši iedarbīgas. Teorētiski šādai situācijai nemaz nevajadzētu rasties, ņemot vērā Costa v. ENEL lietā nodibināto ES tiesību pārākuma principu. Tomēr praksē bieži vien dalībvalstu pieņemtās ES normām neatbilstošās nacionālo tiesību normas tiek piemērotas, arī neskatoties uz ES tiesību pārākuma principu.