Šādu informāciju papildus masu informācijas līdzekļiem LG izplata pati. Piemēram, Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes interneta mājaslapā ir publicēta atsauce uz LG vēstuli, ar kuru potenciālie nekustamo īpašumu pircēji (izsoļu dalībnieki) tiek aicināti noskaidrot un fiksēt dabasgāzes gāzes skaitītāju rādījumus, kā arī tiek informēti par dabasgāzes padeves neatjaunošanu, kamēr nav samaksāti iepriekšējo īpašnieku parādi par dabasgāzi.²

Autora ieskatā, šāda LG nostāja, kas jaunos īpašniekus, īrniekus vai nomniekus nostāda neizdevīgā finansiālā situācijā, ir pretrunā gan lietu tiesību un saistību tiesību pamatprincipiem, gan Enerģētikas likuma³ un likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem"⁴ normām. Šī nostāja kavē saimniecisko apgrozību ar nekustamajiem īpašumiem, kā arī negatīvi ietekmē Latvijas Republikas Civillikumā⁵ (turpmāk – Civillikums) un Civilprocesa likumā⁶ nostiprinātās nekustamo īpašumu izsoles kā neatņemamas piedziņas procesa sastāvdaļas. Tāpat LG rīcība, kas ir izklāstīta turpmāk, satur arī Fizisko personu datu aizsardzības likuma⁷ pārkāpumus.

Diemžēl šo rīcību atbalsta Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (turpmāk – Komisija), kas uzskata, ka LG nav tiesiska pienākuma atjaunot dabasgāzes piegādi un noslēgt līgumu par dabasgāzes piegādi gazificētajam objektam ar citu personu, pirms nav nokārtotas parādsaistības par iepriekš gazificētajā objektā patērēto dabasgāzi.⁸

1. Lietu tiesību un saistību tiesību pamatprincipu neievērošana

Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes interneta mājaslapā publicētajā vēstulē LG norāda, ka tā piemēro tādu likuma interpretāciju, kas pieļauj ierobežot pakalpojuma sniegšanu, piesaistot parādu konkrētajam objektam – nekustamajam īpašumam.⁹ Tādējādi LG pati norāda uz lietu tiesību un saistību tiesību pamatprincipu neievērošanu savā komercdarbībā, pakļaujot tam nekustamo īpašumu potenciālos pircējus.

Romiešu tiesības paredzēja, ka lietu tiesības nodrošina tiesību subjektam varu jeb tiešu iespēju rīkoties ar noteiktu lietu. Šī vara var izpausties valdījuma, privātīpašuma, servitūtu, ķīlu un citās formās. Šajā ziņā lietu tiesības atšķiras no saistību tiesībām, kur nav tiešas iespējas rīcībai ar pašu lietu, bet tikai tiesības prasīt saskaņā ar līgumu no otra kontrahenta tādu izpildījumu, kā vienojušies. Lietu tiesībām ir absolūts raksturs – tās jārespektē visām personām, turpretim saistību tiesībām ir relatīvs raksturs – savas pretenzijas var vērst tikai pret līguma kontrahentu. Tādējādi lietu tiesībām ir vārda īstā nozīmē lietisks raksturs, bet saistību tiesībām – personisks raksturs.¹⁰

Arī tiesas procesā šī atšķirība izpaužas divējādu prasību veidā: lietu prasības (actiones in rem) var vērst pret visiem, kas neievēro lietu tiesību institūtus, bet personiskās prasības (actiones in personam) var vērst tikai pret saistību kontrahentiem, kas neizpilda uzņemtās saistības pienākumu. Saistību tiesības pēc savas būtības ir vienreizējas un uz laiku, dažreiz pat uz īsu laiku, un tām ir jābeidzas. Lietu tiesības turpretim ir ilgi pastāvošas un neizbeidzas, ja tās negroza.¹¹

Šie fundamentālie lietu tiesību un saistību tiesību principi ir pastāvējuši gadsimtiem ilgi. Tie ir divu šo nozīmīgo civiltiesību nozaru pamats, kas reizē arī nošķir šīs nozares vienu no otras.

LG parādnieka saistības par patērētās dabasgāzes apmaksu attiecina uz nekustamo īpašumu un līdz ar to arī uz jebkuru potenciālo īpašnieku, kas vēlas iegādāties nekustamo īpašumu. Tādējādi LG pārkāpj saistību tiesību pamatprincipu par saistību tiesību personisko raksturu, kas nostiprināts Civillikuma 1519. pantā.¹²

Būtībā LG patērētās dabasgāzes apmaksas pienākumu cenšas padarīt par reālsaistību. Nikolajs Vīnzarājs ir norādījis, ka reālsaistība ir pienākums, kas saista katru nekustamā īpašuma īpašnieku,¹³ piemēram, reālnasta. Atbilstoši Civillikuma 1260. pantam reālnasta ir uz nekustamu īpašumu gulošs pastāvīgs pienākums atkārtoti dot noteiktus izpildījumus naudā.

LG nostājā attiecībā uz iepriekšējo īpašnieku parādiem iezīmējas vairākas reālnastām raksturīgas iezīmes. Piemēram, saskaņā ar Civillikuma 1262. pantu nekustamā īpašuma pārdošana izsolē neizbeidz uz to gulošo reālnastu. Civillikuma 2088. pants nosaka, ka pēc tam, kad vairāksolītājs izpildījis izsoles nosacījumus, visas uz pārdoto nekustamo īpašumu gulošās ķīlas tiesības, kuras viņš nepārved uz sevi, izbeidzas, taču reālnastas pāriet uz pircēju. Arī LG parādnieka parādu prasa samaksāt jaunajam īpašniekam, kas īpašumu ir nopircis izsolē.

Savukārt saskaņā ar Civillikuma 1268. pantu par reālnastas parādiem atbild nekustamais īpašums, un tādēļ katram tā jaunajam īpašniekam jānomaksā šie sava priekšgājēja parādi, bet ne vairāk kā par trim gadiem pirms tā pārejas. Arī šo Civillikuma normu LG īsteno savās attiecībās ar potenciālajiem dabasgāzes lietotājiem, taču tā neaprobežojas ar trīs gadu termiņu – LG nostāja ir, ka parāds jāsamaksā neatkarīgi no laika perioda, kurā tas ir radies. Autors nav saskāries ar situāciju, ka LG parādu saistītu ar kādu konkrētu termiņa ierobežojumu, kurā parāds uzkrājies.

Vēl jo vairāk, autors ir saskāries ar situāciju, ka LG prasīja jaunajam nekustamā īpašuma īpašniekam samaksāt parādu par dabasgāzes lietošanu, neatšifrējot, no kā sastāv parāds. Pēc īpašnieka pieprasījuma LG izsniedza izziņu no bilances, no kuras nepārprotami bija redzams, ka parāda vienu daļu sastāda parāds par dabasgāzes lietošanu, bet otru daļu sastāda tiesāšanās izdevumi, kas saistīti ar parāda piedziņu no iepriekšējā īpašnieka.