Dažas Lietuvas tiesiskā regulējuma tradīcijas vēsturiskās iezīmes atspoguļo arī pašreizējā konstitucionālā tradīcija. Jāuzsver, ka 1992. gada Konstitūcijas 131. panta otrās daļas normu, proti, ka Seims, apspriežot budžeta projektu, inter alia nevar samazināt likumos paredzētos izdevumus, kamēr šie likumi nav grozīti, var vērtēt kā tuvu 1938. gada Lietuvas Konstitūcijas 114. panta otrās daļas normai, proti, ka, apspriežot budžeta projektu, Seims inter alia nevar samazināt likumos vai līgumos noteiktos izdevumus. Ne tikai Lietuvas, bet bieži vien arī citu valstu konstitucionālā regulējuma normas paredz, ka parlaments nevar palielināt budžeta projektā paredzētos izdevumus, nenorādot šo līdzekļu avotu, tomēr tas, ka parlamentu budžeta projekta apspriešanā ierobežo arī citu likumu normas, jāvērtē kā Lietuvas budžeta attiecību konstitucionālā regulējuma īpatnība, kas rada daudz konstitucionāla rakstura jautājumu un ne reizi vien ir interpretēta Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas (turpmāk – Konstitucionālā tiesa) formējamajā doktrīnā.¹

1. Konstitucionālās tiesas pilnvaras izskatīt valsts budžeta likumus

Konstitucionālā tiesa ir izveidojusi plašu doktrīnu par savām pilnvarām izskatīt spēkā neesošu tiesību aktu atbilstību Konstitūcijai.

Spēkā neesošu vai tiem pielīdzināmu tiesību aktu izskatīšanas doktrīna sevišķi aktuāla ir valsts budžeta likumu izskatīšanā, jo Konstitucionālajā tiesā pieteikums parasti tiek iesniegts, kad šo likumu piemērošana beidzas vai jau ir beigusies. Valsts budžeta likumi (tāpat kā pašvaldību vai citu valsts budžetu likumi) tiek izstrādāti un piemēroti budžeta gadam, kas sākas 1. janvārī un beidzas 31. decembrī (Konstitūcijas 129. pants).

Konstitucionālās tiesas prakse vairs nepiemērojamu budžeta likumu (valsts budžeta un pašvaldību budžetu, Valsts sociālās apdrošināšanas fonda budžeta likumu) un to grozījumu izskatīšanā ir atšķirīga. Tā tiek pamatota ar kopējo Konstitucionālās tiesas izveidoto spēkā neesošu vai tiem pielīdzināmu tiesību aktu izskatīšanas doktrīnu, kuras dažas īpatnības raksturīgas tieši budžeta likumu izskatīšanai.

Konstitucionālās tiesas likuma 69. panta ceturtajā daļā noteikts, ka apstrīdētā tiesību akta atcelšana ir pamats, lai pieņemtu lēmumu izbeigt uzsākto tiesvedību. Konstitucionālā tiesa savos aktos ne reizi vien ir konstatējusi, ka Konstitucionālās tiesas likuma 69. panta ceturtās daļas formulējums "ir pamats [..] uzsāktās tiesvedības izbeigšanai" jāskaidro kā tāds, kas nosaka Konstitucionālās tiesas tiesības izbeigt uzsākto tiesvedību tajos gadījumos, kad Konstitucionālajā tiesā ir vērsušās nevis tiesas, bet citi Konstitūcijas 106. pantā norādītie subjekti, savukārt apstrīdētais tiesību akts (tā daļa) vairs nav spēkā – tas atzīts par spēku zaudējušu (atcelts vai grozīts) vai tā spēkā esamība ir beigusies, ievērojot izskatāmās lietas apstākļus (inter alia Konstitucionālās tiesas 2003. gada 4. marta, 2006. gada 28. marta, 2006. gada 21. septembra, 2009. gada 22. jūnija, 2010. gada 31. marta, 2010. gada 28. maija, 2012. gada 2. maija spriedumi).

Šī doktrīna tika veidota, interpretējot arī Konstitucionālās tiesas likuma 80. panta normas, kas reglamentē Konstitucionālās tiesas atteikšanos izskatīt pieteikumu. Šī panta otrajā daļā noteikts, ka gadījumā, ja pieteikuma izskatīšanas laikā zūd izskatāmais priekšmets, Konstitucionālā tiesa, pamatojoties uz to, izbeidz uzsākto tiesvedību. Šī Konstitucionālās tiesas likuma norma mutatis mutandis piemērojama arī pieteikumiem izskatīt tiesību akta atbilstību Konstitūcijai (citam tiesību aktam ar augstāku juridisku spēku) un attiecīgu lēmumu pieņemšanai (inter alia Konstitucionālās tiesas 2006.