Atjaunojošā taisnīguma skaidrojums un būtība krimināltiesiskajās attiecībās

Atjaunojošais taisnīgums ir pasaules fenomens, kas veiksmīgi tiek praktizēts gan Eiropā, gan arī citos reģionos. Tā veicināšanas liela daļa panākta ar Eiropas Savienības palīdzību. Atjaunojošā taisnīguma programmas pastāv visas kriminālās tiesvedības sistēmas aspektos, ietverot valsts un sabiedrības līdzdalību. Eiropas Savienībai ir bijusi nozīmīga loma, veicinot un novērtējot atjaunojošo tiesvedību tās reģionā.¹

Atjaunojošais taisnīgums (angļu val. – Restorative Justice), latviešu valodā tulkots kā atjaunojošā tiesvedība, ir kustība tiesību sistēmā, kas tiek pretnostatīta tā sauktajai sodošajai tiesvedībai, kura pastāv krimināltiesiskajā sistēmā un kuras galvenais uzskats, ka persona, kas nodarījusi ļaunu otrai personai, ir jāsoda, to darot valsts vārdā, galveno uzmanību pievēršot noziedzīga nodarījuma veicējam, bieži vien aizmirstot cietušo vajadzības vai pat nodarot cietušajam papildu ciešanas.² Atjaunojošā justīcija pretstatā formālajai kriminālajai justīcijai nav orientēta uz soda bardzības atbilstību noziedzīgu nodarījumu smagumam un uz līdzvērtīgas atmaksas meklējumiem. Tā drīzāk ir taisnīga risinājuma meklēšana ar nozieguma cēloņu izzināšanu, līdzjūtības un cieņas izrādīšanu visām konfliktā iesaistītajām pusēm, piedošanu pieļaujamās robežās un sabiedrībai, cietušajiem un likumpārkāpējiem pieņemamāka un nodarījumam atbilstošāka risinājuma izvēle.

Taisnīguma atjaunošanas procedūras izmantošanu pamatoti dēvē par atjaunojošo justīciju, jo tai pieder nākotne, jo pieaug sabiedrības drošība. Formālā kriminālā justīcija ir dārga ar daudzajām finansiālajām un materiālajām izmaksām un pārsvarā ir saistīta ar augstu noziegumu recidīvu.³ Mūsdienu Latvijas krimināltiesību izpratnē taisnīguma atjaunošana kriminālprocesā ietver gan tāda stāvokļa restaurāciju (cik tas ir iespējams), kas bijis pirms noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, gan arī pārkāpēja represēšanu, šādi demonstrējot, ka ļaunums, ko ar savām noziedzīgajām darbībām radījis pārkāpējs, atgriežas pie viņa paša, ierobežojot viņa tiesības, brīvības un radot citas viņam nelabvēlīgas sekas. Šāda pieeja ir progresīvāka salīdzinājumā ar viedokli, ka soda mērķis ir vien represēt un iebiedēt, tādējādi atturot no jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.⁴ Tieši atjaunojošā tiesvedība dzimusi XX gadsimta 70. gados kā kustība par attieksmes maiņu pret noziegumu un sodu, kuras pamatā ir pieeja, kas orientēta uz nozieguma seku novēršanu, ko veic pašas noziegumā iesaistītās puses un sabiedrība, tā ir alternatīva tradicionālajai kriminālajai tiesvedībai, kuras mērķis ir sodīt personu, kas pārkāpusi likumu.

Atjaunojošās tiesvedības programmas piedāvā likumpārkāpējiem, cietušajiem un tiem blakus esošajiem cilvēkiem tieši piedalīties nozieguma seku likvidācijā.